BPI Pateicības vakariņas Ziemeļblāzmā

Ziemīgā 2. decembra vakarā kultūras nama "Ziemeļblāzma" logos mirdzēja skaistu krāsu gaismas, kas vilinoši aicināja, liekot nojaust, ka paredzēts kaut kas ļoti īpašs. Dzestrā vēja nesaudzēti, ļaudis no dažādām Latvijas vietām pulcējās uz Pateicības vakariņām un BPI piekto izlaidumu.

Katrs viesis tika sagaidīts ar patiesu smaidu, karstu dzērienu un sirsnīgu piparkūku, kas lika justies īpaši gaidītiem.

Pateicības Vakariņas – ikvienam klātesošajam tie varēja būt kā svētki, kuros pateikties par pašaizliedzīgu kalpošanu, garīgu atbalstu, zināšanu gūšanu vai finansiālu atbalstu. Svētki, kuros kopīgi priecāties un pateikties Dievam par Viņa labo nodomu un darbu pie cilvēkiem. Pateikties, ka mēs varam piedalīties Viņa darbā.

Iedrošinoša bija bīskapa Pētera Sproģa uzruna, kurā viņš aicināja atskatīties laikā, kad 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara Latvijā divas trešdaļas iedzīvotāju bija gājuši bojā - krituši karā, miruši no slimībām un mēra, daudzi paguruši un bezcerībā, un saskatīt paralēles ar Latvijas laiku šobrīd, kad cilvēki paši dodas prom no valsts, dažādu apsvērumu vadīti. Toreiz, it kā bezcerīgajā situācijā, savu kalpošanas darbu Vidzemē uzsāka hernhūtiešu kustība, kas Latvijā aizsāka un attīstīja vienkāršo ļaužu izglītošanu, kā arī mācīja kristīgās vērtības, vēlāk izraugot vadītājus no pašu vidus. Viņi palīdzēja latviešiem izkļūt no depresijas, dzeršanas un bezcerības, aizsāka Dziesmu svētku tradīciju un nostiprināja apziņu par Latvijas valstiskumu. Cik gan bezcerīgs tajā laikā varēja likties kalpošanas darbs pie cilvēkiem, ņemot vērā toreizējās varas sarežģīto kontekstu. Tomēr atradās vīri, kuri atsaucās Dieva aicinājumam un ieguldīja savu dzīvi citu cilvēku dzīvēs. Kāda būtu Latvija tagad, ja toreiz viņi nebūtu to darījuši…? Arī mēs šajā mainīgajā laikā bieži sakām: ‘’cilvēki aizbrauc…, vai ir vērts uzsākt…, mēs esam tik maz…, bezcerība.’’ Vai varam teikt, ka esam bezcerīgākā situācijā kā mūsu tautieši tajā laikā? Aizsākot kādu darbu vai kalpošanu, sākotnēji tas var likties bezcerīgs. Tomēr mērķtiecīgi un neatlaidīgi ejot uz priekšu, paklausot Dieva aicinājumam, darītais savā laikā nesīs augļus.

Tas ir līdzīgi kā ar bitēm, ko P. Sproģis minēja kā personiski piedzīvotu piemēru. Kad iecerētais process ar biškopību neiet, kā plānots, un ieguldījums ir lielāks par ieguvumu, kad esi uz padošanās robežas un, šķiet, nekas no iecerētā nesanāks, tad liels ir gandarījums, ja esi izturējis līdz galam un rudenī, var ievākt pilnas medus kāres.

Kā piemēru P. Sproģis minēja arī Nehemiju laikā, kad Izraēla tauta bija atgriezusies no trimdas, un Jeruzālemes aizsargmūris bija sagrauts, kas tajā laikā bija pilsētas drošības garants. Ir labi, ka atrodas tādi vīri un vadītāji kā Nehemija, kuri, ieraugot vajadzību, ļauj savai sirdij iekarsties, meklē un sadzird Dieva balsi un paklausa tai, pat ja ar prātu darbs šķiet nepaveicams.

Prieks, ka arī šajā laikā ir cilvēki, no kuriem mēs varam mācīties pilnīgu nodošanos dzīvajam Dievam un Viņa aicinājumam. Vīri, kuriem nav jācenšas atdarināt Kristu, bet kuru sirds un dzīve ir piepildīta ar Viņa klātbūtni. Viens no tādiem vīriem, kuram bīskaps Pēteris Sproģis izteica pateicību par Mūža ieguldījumu, ir mācītājs Aivars Šķuburs. Viņš kalpojis Jūrmalciema, Smiltenes, Nāriņciema un Talsu draudzēs, skolā pasniedzis kristīgo mācību, bijis LBDS padomes loceklis un Svētdienskolas apvienības priekšnieks. Bijis Talsu pilsētas Domes deputāts un aktīvs sabiedrisks darbinieks, sporta entuziasts. Kā intervijā atzīst kādi jaunieši un draudzes locekļi:

A. Šķuburs vispirms cilvēkā cenšas saskatīt labo, nekritizējot un netiesājot. Viņš lieliski māk atrast kopīgu valodu ar dažāda gada gājuma cilvēkiem, īpaši jauniešiem.

Pēteris Sproģis uzsvēra, cik svarīgs dzīvē ir ‘’atspēriena punkts’’, lai, virzoties uz mērķi, uzveiktu dažādus šķēršļus un nenobītos no izaicinājumiem! Katram cilvēkam tas var būt atšķirīgs. Daudziem par ‘’atspēriena punktu’’ ir kalpojis Baltijas Pastorālais institūts, kas dod iespēju gūt zināšanas, prasmes un rakstura nostiprināšanu, studējot BPI pastorālās kalpošanas programmā, kā arī Timoteja skolā, Muzikālo vadītāju skolā, piedaloties BPI DRAFTS nometnēs un M4 apmācībā.

Arī šogad BPI absolvēja desmit vīri, kas atsaukušies aicinājumam kalpot par sludinātājiem, draudžu dibinātājiem vai cita garīgā darba vadītājiem. BPI 5. izlaiduma absolventi ir: Andris Jansons, Andris Reigass, Artis Lejiņš, Juris Krūmiņš, Kaspars Maķevics, Kārlis Kārkliņš, Mārtiņš Zabarovskis, Nauris Graudiņš, Rihards Rudzis un Tomass Šulcs.

Savas liecības par to, cik liels ir bijis katra ‘’atspēriena punkts’’ BPI un, kā kalpošana izvērtusies tālāk, līdzdalīja 2012. gada absolvents Mārtiņš Anševics, tagad Limbažu draudzes sludinātājs, šī gada absolvents Kārlis Kārkliņš - jaunais Semināra draudzes sludinātājs, 1. kursa students Lūkass Balodis no Valmieras draudzes un Ropažu jaunveidojamās draudzes sludinātājs Ilvars Ieviņš ar sievu Ketrinu Ieviņu.

Sirsnīgas un personiskas bija absolventu pateicības saviem pasniedzējiem un ikvienam BPI komandā, kurš piedalījās mācību procesa organizēšanā, veltot laiku, zināšanas, pieredzi un patiesu sirds degsmi un nodošanos.

Visa vakara garumā muzikālu baudījumu dvēselei sniedza īpašie viesi: operdziedātājs Ingus Pētersons un koncertmeistars, profesors Ventis Zilberts.

Paldies par svētkiem, kur, baudot izsmalcinātas vakariņas, varējām satikties, lai atskatītos uz paveikto, viens otru iedrošinātu, iepazītos un būtu sadraudzībā. 

Mēs katrs varam pievienoties Dieva darbam gan ar lūgšanām, gan iedrošinošu vārdu, gan zināšanām un pieredzi. Šajā vakarā bija iespēja kalpot ar finansiālu atbalstu, ziedojot nākamajam BPI mācību gadam – studentu stipendijām, BPI DRAFTS nometnēm, studentu kopmītņu izveidei.

Pēc Pateicības Vakariņām, dodoties mājās, es domāju, kas manai sirdij liek justies tik silti, kaut ārā pūš dzestrs vējš? Es atskārtu, ka par visu vairāk mani stiprināja apziņa – mēs esam ģimene. Ģimene, kur esi gaidīts, mīlēts, atbalstīts un arī izaicināts. Tik daudz māsu un brāļu, ar kuriem kopā skatīties vienā virzienā, ticības cīņas biedri, kuru atbalsts dažkārt ir izšķirošs, lai ietu un nepagurtu, ietu līdz galam mums uzticētajā kalpošanas ceļā. Lai izdodas mums sargāt un mīlestībā lolot dāvanu, ko Dievs mums ir devis - ģimeni – draudzi Kristū.

Ketrina Ieviņa

Ropažu jaundibināmā draudze

Fotogalerija no Pateicības vakariņām