Uzticības skola

Jānis Lauva, BPI 1. kursa students

Vecums: 21 gads.

Hobijs: sports, individuālais sports, man vienmēr ir paticis pašam trenēties, tas man dod spēku un enerģiju, tas arī ir viens no veidiem, kā es atpūšos.

Kalpošana: esmu viens no Rīgas Golgātas draudzes jauniešu kalpošanas vadītāju komandas locekļiem, nesen uzsākām vakarus jauniešiem “Īstā vieta”.

Mīļākā Rakstu vieta: pirmā Rakstu vieta, kas mani, lasot Bībeli, īpaši uzrunāja un joprojām uzrunā, ir no Salamana pamācībām: “Pāri visam, kas ir jāsargā, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (4:23)

Bībeles varonis, ar ko varētu sevi salīdzināt – tas varētu būt Mozus. Kad viņš bija pie degoša krūma un Dievs uz viņu runāja, stāstīja viņam lielos plānus, ka Mozum būs jārunā uz tautu, Mozus sāka šaubīties, jo viņš nebija runātājs. Šajā stāstā saredzu līdzību ar savu dzīvi, jo es taču arī neko nevaru, bet tas parāda arī to, ka Dievs atrisina situācijas citādāk, nekā mēs iedomājamies, un arī tajā es atpazīstu savu dzīvi.

Pastāsti par sevi, kāds bija tavs ceļš pie Dieva?
Esmu uzaudzis kristīgā vidē. Mana mamma ir luterāņu draudzē, pārējie ģimenes locekļi gan nav nevienā draudzē. Arī mani pamati ir likti luterāņu draudzē, tur bērnībā piedalījos svētdienskolas nometnēs, skolā mācījos kristīgo mācību. Tomēr manu dzīvi tas tajā laikā ļoti neietekmēja. Pēc kādas no nometnēm, kad man bija apmēram sešpadsmit gadi, sāku piedalīties draudzes jauniešu pasākumos. Tā kā tur bija cilvēki, kurus biju iepazinis nometnes laikā, tas deva drošības sajūtu. Esot tur, es sapratu, ka tā ir tā vieta un vide, kurai es gribu piederēt. Skolā biju kluss, man nebija draugu un nebija arī vēlmes runāt ar citiem jauniešiem. Taču, esot kopā ar draudzes jauniešiem, mani piesaistīja tas, ka kopā lasījām Bībeli. Sākumā bijām divdesmit jaunieši, pēc diviem gadiem bijām palikuši tikai četri, un tomēr es turpināju kopā ar viņiem lasīt Bībeli. Pamazām atbildība pārgāja uz mani, sāku domāt, kādi varētu izskatīties jauniešu vakari. Tā bija viena no manām pirmajām lūgšanām – es gribētu jauniešu vakarus, kuros ir jauniešu vakara vadītājs.

Kā tu uzzināji par BPI, kas tevi mudināja studēt?

Viss sākās ar to, ka mani uzaicināja piedalīties BPI DRAFTS nometnē. Tas bija kaut kas jauns! Es tur nevienu nepazinu. Sāku domāt – kas tad ir šī kristietība? Kāpēc šiem cilvēkiem tas ir tik svarīgi? Vērojot vadītājus un puišus, ar kuriem biju kopā, redzēju viņos dzirksti un atšķirību no citiem vienaudžiem. Tas mani ļoti uzrunāja. Šajā nometnē iepazinu arī mācītāju Mārci Zīvertu un pēc nometnes sāku apmeklēt Jelgavas baptistu draudzi. Sapratu, ka šī ir vieta, kur varu satvert sadraudzību un Dieva mīlestību. Kad pabeidzu vidusskolu, BPI DRAFTS vadītājs aicināja apdomāt iespēju mācīties BPI, tomēr sāku darīt ko citu. Taču arī pēc gada šī doma joprojām bija manā galvā, tā mani neatstāja. Sazinājos ar BPI mācību daļas vadītāju Tomasu Šulcu, un sarunas laikā manī ienāca miers, es sapratu, ka tā ir vieta, kur man jābūt. Jo ilgāk esmu mācījies, jo vairāk esmu tam saņēmis apstiprinājumu.

Kas ir tava lielākā mācībstunda BPI?

Mācības BPI man ir liels izaicinājums, jo esmu daudz šaubījies un domājis, ka es neesmu derīgs BPI materiāls. Mani biedēja, ka pēc mācībām ir kalpošana, un liekas – nu, ko tad es, es taču neesmu runātājs, ko es te daru. Tomēr, esot ilgāk BPI, es saprotu, ka es varu mācīties paļāvību uz Dievu. Es ticu, ka Dievs grib, lai es šeit esmu. Ja man te ir jāmācās, Dievs var par mani parūpēties un vadīt mani. Es mācos uzticēties Viņam. Mācības BPI izaicina mani pašam lūgt un lasīt, saprast un izdzīvot to ikdienā.

Ko tu varētu pateikt kā iedrošinājumu tiem, kuri vēl domā par savu izvēli mācīties BPI.

To, ko Jēzus teica Pēterim, kad viņš vēlējās pa ūdens virsu iet pie Jēzus – izkāp no laivas, sper pirmo soli, uzdrošinies! Būs varbūt biedējoši, bet izaicini sevi! Nedarot to, tu vari nepiedzīvot tās svētības, ko Dievs tev sagatavojis.