Stiprā sakne

Rolands Pļaviņš, pabeidzis mācības BPI 1. kursā

Vecums: 22 gadi
Hobijs: gleznošana
Draudze: Ikšķiles topošā baptistu draudze
Kalpošana: piedalās Ogres Trīsvienības un Ikšķiles baptistu draudzēs pusaudžu kalpošanā, spēlē bungas un kahonu

Iepazīstini, lūdzu, ar sevi!
Es nāku no kristīgas ģimenes. Mans tētis ir mācītājs. Esmu precējies, manu sievu sauc Elizabete. Ļoti novērtēju, ka varu dzīvot ģimenē. Apprecējos divdesmit gadu vecumā, biju vēl ļoti jauns, bet sapratu, ka esmu atradis īsto cilvēku, ar ko pavadīt kopā visu dzīvi. Šie divi gadi ir bijuši ļoti izaicinoši, bet arī ļoti svētīgi. Ar Elizabeti iepazinos pirms trīs gadiem. Tolaik biju Golgātas draudzē, tur nebija daudz jauniešu, un kopā ar savu labāko draugu nolēmām aiziet uz jauniešu pasākumiem Jēzus evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur arī satiku Elizabeti.

Kāds bija tavs ceļš pie Dieva?
Mans ceļš pie Dieva bija caur grūto pamatskolas laiku, kad mani apcēla un atstūma no apkārtējiem, tad es īpaši piedzīvoju, ka Dievs ir mans labākais Draugs, ka vēlos dzīvot dzīvi ar Dievu.

Esi mācījies Katoļu vidusskolā. Kā tas ietekmēja tavu ticības dzīvi?
Jā, mācības Katoļu vidusskolā ļoti papildināja manu ticības pieredzi. Man ļoti patika tur mācīties. Tā bija citādāka vide, man bija ļoti daudz diskusiju ar priesteri par dažādiem jautājumiem. Skolā mācās arī nekristieši, bija diskusijas arī ar viņiem, kas arī pārbaudīja manu ticību – cik stipri un kam tad es ticu. Bija arī izaicinājumi un kārdinājumi, ar kuriem ar dievpalīgu tiku galā. Tas bija labs laiks, lai izprastu, kā citu konfesiju cilvēki pielūdz Dievu, ka ir dažādi veidi, kā varam Viņam tuvoties.

Vai ir kādi vārdi Bībelē, kas tevi īpaši uzrunājuši un bijuši tev nozīmīgi?
Jā, man ļoti tuvs ir pants Mateja evaņģēlijā: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas” (6:33). Kā jau minēju, mani bērnības gadi nebija viegli. Šis pants man palīdz skatīties uz priekšu. Man bijušas dažādas domas – vai esmu vērtīgs, kāda man nozīme? Šis pants man atgādina, ka ir jāiet uz priekšu tur, kur Dievs mani vada, un Viņš visu sakārtos – gan finansiālos jautājumus, gan kalpošanu un darbu. Šis pants palīdzēja pārvarēt arī tās grūtības, ar kurām sastapos pusaudžu gados.
Arī, kad draudzējos ar Elizabeti un biju jau saņēmis no Dieva apstiprinājumu, ka viņa ir mana īstā meitene, gribēju par to pārliecināties, tādēļ pāris dienas katru dienu gāju uz Zilajiem kalniem, kāpu skatu tornī un lūdzu Dievu. Un Viņš man deva mieru sirdī kā apstiprinājumu tam. Viņa man ļoti palīdzēja atjaunot attiecības ar Dievu, kopā lasījām Bībeli. Tagad, kad ir kādas grūtības, mēs tās varam kopā pārvarēt, jo zinām to stipro sakni Dievā, pateicoties kurai esam satikušies.

Kā tu uzzināji par Baltijas Pastorālo Institūtu, un kas tevi pamudināja iet mācīties?
Jau pabeidzot pamatskolu, es zināju, ka pēc vidusskolas mācības turpināšu Baltijas Pastorālajā Institūtā, jo sapratu, ka Dievs aicina mācīties, lai varu kalpot un palīdzēt cilvēkiem. Tā kā nebija neviens, kas īpaši uzrunātu un mudinātu tur mācīties.

Kas ir tavi lielākie izaicinājumi?
Šajā gadā diemžēl mācījos attālināti, jo man bija problēmas ar veselību. Kad sākās kovida pandēmija, strādāju veikalā, mācījos autoskolā. Acīmredzot, visa bija par daudz, un man sākās veģetatīvā distonija. Ikdienas dzīvē sastopos ar dažādiem šķēršļiem, kas ir saistīti ar veģetatīvo distoniju, kas izpaužas ar panikas lēkmēm. Tādēļ esmu pateicīgs, ka varēju pirmo kursu veiksmīgi mācīties attālināti, no mājām. Taču ar dažādu mācītāju un ārstu palīdzību tieku uz kājām un varu kalpot un mācīties! Liels atbalsts man ir arī mana sieva. Jau tad, kad vēl tikai draudzējāmies, Elizabete vienmēr iedrošināja, viņa mani nepameta, un tas man ļoti daudz nozīmēja.

Ko tu varētu teikt kā iedrošinājuma vārdus jaunajiem BPI studentiem?
Ja vēlies veltīt savu dzīvi, lai kalpotu saviem tuvākajiem, visiem, kas tev blakus, tad es iedrošinu – nāc un mācies!