Esmu iekšā par 100%

Intervija ar Matīsu Babrovski, BPI 1. kursa studentu, Rīgas Mateja baptistu draudzes Jauniešu kalpošanas vadītāju.

Pastāsti par savu bērnību!

Man ir brīnišķīgi vecāki un 2 māsas. Es esmu pa vidu. Mana vecākā māsa ir gadu un 5 dienas vecāka par mani, bet jaunākā – pusotru gadu jaunāka par mani. Tā kā var teikt, ka mēs visi trīs augām kā vienaudži. Man bija diezgan saspīlētas attiecības ar vecāko māsu, jo mēs abi cīnījāmies par to, kurš būs vadībā, kurš būs spēcīgāks, gudrāks. Galvenais mūsu cīņas objekts bieži vien bija mazās māsas uzmanība. Mēs pat izdomājām terminus, kā apzīmēt mazās māsas uzmanību. Viņa tad varēja izdomāt, ar kuru draudzēties.

Laimīgā māsiņa!

Vēl joprojām viņa ir tāds mazs spekulants, bet tādā - pozitīvā ziņā. Ar mazo māsu man veidojās ļoti labas attiecības, ar lielo – sāncensība. Arī mana personība ir veidojusies šīs sāncensības iespaidā. Ja es redzēju, ka man ar lielo māsu kādā jomā nav iespēja sacensties, apzināti attīstījos citās jomās.

Kādas jums tagad ir attiecības?

Ar abām māsām man ir ļoti tuvas attiecības, esam draugi. Atceros, kad man bija kādi 15 gadi un māsai – 16, mēs gājām vienā draudzes mazajā grupā. Paralēli tam mājās mēs joprojām regulāri “kasījāmies” – cīnījāmies, kāvāmies un darījām viens otram pāri. Reiz pēc kādas grupas tikšanās, ejot uz vilcienu, mēs ar Lāsmu runājām, ka mums abiem nepatīk, kā mēs izturamies viens pret otru. Mēs sarunājām, ka vienu nedēļu mēģināsim darīt visu iespējamo, lai “nekasītos”. Kopš tās nedēļas mēs vairāk neesam strīdējušies. Pagāja vairāki gadi līdz mums atkal bija kāds neliels konflikts. Šis mazās grupas laiks – sarunas, laiks ar Bībeli palīdzēja mūsu attiecību dziedināšanā.

Tu esi ogrēnietis, bet Tavi vecāki un Tu pats - Rīgas Mateja draudzes locekļi.

Gan mani vecāki, gan vecvecāki ir ogrēnieši, bet uz draudzi viņi iet Rīgā, Matejā. Es īsti nezinu, kāpēc viņi nav gājuši uz vietējo draudzi. Bet es nesūdzos, man tas nekad neradīja problēmas – iesēsties mašīnā un svētdienās braukt uz baznīcu. Tīņa gados, kad jau patstāvīgi braucu uz draudzi, tas bija tāds labs piedzīvojums. Tas pat lika justies pārākam par saviem vienaudžiem, ka tā mierīgi, brīvi viens pats braukāju uz Rīgu. Man nāca smiekli, kad man viens labs draugs, kad bijām uz koncertu Rīgā, atzinās, ka viņš Rīgā ir pirmo reizi. Man tas likās jocīgi, jo es Rīgā jutos kā zivs ūdenī.

Kā Tu pats sastapi Dievu?

Man,kā jau kristīgā ģimenē uzaugušam, ir grūti nošķirt to vienu brīdi, kad sāku ticēt. Kā bērns es ticēju tam pašam, kam mani vecāki. Kad draugi mani izjautāja, ko mēs tur baznīcā svētdienās darām, mēģināju izvairīties no šādiem jautājumiem, jo tā vēl nebija mana ticība - es braucu vecākiem līdzi. Kad man bija 13 gadi, vecāki mums uzdāvināja katram savu Bībeli. Tā bija pusaudžu Bībele, kurai aizmugurē bija lasīšanas plāns – katru dienu cītīgi centos izlasīt tur norādītās Rakstu vietas. Pēc gada Vecgada vakarā paaicināju savu mammu istabā un teicu, ka gribu kristīties. Nezinu, kā tas notika, bet, lasot Bībeli, ejot uz baznīcu, domājot par visu, sapratu, ka man ir jāpieņem lēmums - vai es esmu 100% ārā vai par 100% iekšā, jo nevaru un negribu būt “pa vidu”. Es zināju, ka mani vecāki tic no visas sirds (lai arī viņi nav tie paši skaļākie kristieši, kas visur iet ar krustu pa priekšu), viņu dzīves to apliecināja. Man radās jautājums: vai es varu dzīvot tāpat? Mēs abi ar mammu raudājām tajā vakarā. Es esmu diezgan emocionāls, mana mamma arī - reizēm. Es zināju, ka par šo lēmumu man vispirms ir jāizrunā tieši ar viņu.

Tad 15 gadu vecumā Jāņos es kristījos un pievienojos draudzei. Tam sekoja diezgan skaidra apziņa: ja es gribu būt daļa no draudzes, man aktīvi jāiesaistās. Ar to vien, ka es tur eju svētdienās, nepietiks. Un ne jau tāpēc, ka tas kaut kā mainītu manu glābšanu. Draudzē es pazinu draugus no svētdienskolas un savus radiniekus, bet, pārlaižot acis pāri draudzei svētdienā, gandrīz nevienu tur nepazinu. Tad diezgan drīz dzirdēju aicinājumu pievienoties Vasaras Bībeles skolai, palīdzēt strādāt ar bērniem, pēc tam sekoja aicinājums kļūt par svētdienskolotāju. Man iedalīja bērnus pirmklasnieku vecumā. Daži bērni no manas pirmās svētdienaskolas grupiņas tagad ir jauniešos. Es turpinu ar viņiem darboties. Šad tad par to parunājam un pasmejamies, ka mēs netiekam viens no otra vaļā. Es arī dziedāju korī, iesaistījos jauniešu vakaru organizēšanā. Vēlāk sekoja projekciju kalpošana un vēl citas lietas, kurās iesaistījos. Šajās aktivitātēs man veidojās gan daudz labu draudzību, gan arī izpratne par draudzi.

Kuri cilvēki ir ietekmējuši Tavu augšanu kā kristietim?

Vispirms jau mani vecāki, tad mani mācītāji - Pēteris Sproģis un Ainars Baštiks. Atceros, ka es kā mazs puika, kad man nebija, ko darīt, zīmēju uz dievkalpojuma lapiņas Sproģa svētrunu laikā. Pēteris Sproģis vadīja kristību apmācību, kuras laikā diezgan daudz fundamentālu atziņu tika nostiprinātas. Pēc tam arī mācītājs Pēteris Eisāns spēlēja nozīmīgu lomu manā izaugsmē un dzīvē. Lielu nozīmi manā attīstībā spēlē tas, ka 19 gadu vecumā sāku darboties Latvijas Kristīgajā radio. Tas man pavēra skatu ārpus mūsu konfesijas. Es ieraudzīju Kristus miesas krāsainību un dažādību. Es ieraudzīju skaistumu luteriskās baznīcas mācītājā Uldī Rožkalnā, kas vadīja vakara svētbrīžus. Es ieraudzīju Vasarsvētku draudžu krāsainumu, kā arī kaut ko no katoļu un adventist draudzēm, un vēl, un vēl. Tas bija liels pavērsiens, kas pavēra manu skatu uz to, ka mēs, baptisti, neesam vieni paši ar vienīgo un superpareizo skatījumu. Pēdējos gados mēs augam kopā ar manu sievu. Viņa ir mācījusies Baltijas Kalpotāju skolā, šobrīd Latvijas Universitātē studē teoloģiju. Viņa man palīdz sekot līdzi aktuālitātēm Vasarsvētku draudzēs, palīdz man “turēt līmenī” manu brīvību.                                   

Pastāsti par jauniešu darba vadīšanu Mateja draudzē!

Es to uzsāku mazliet piespiedu kārtā. Tā brīža jauniešu vadītājs Miroslavs Tomanovskis (BPI absolvents) devās uz Angliju mācīties. Viņš man teica, ka man būs jāuzņemas jauniešu vadīšana viņa prombūtnē. Atbildēju, lai viņš meklē kādu citu, bet, ja neviens nepiekrīt, tad varam par to vēlreiz parunāt. Pēc kāda laika no draudzes vadības dzirdēju, ka es esot piekritis pārņemt jauniešu kalpošanu. Biju nostādīts fakta priekšā, bija par vēlu kaut ko mainīt.

Uzņēmos jauniešu darba vadību, nezinot, ko no manis sagaida un ko tas man prasīs. Pirmais gads pagāja diezgan raiti - Miroslavs mums bija atstājis ļoti daudz materiālu, no kuriem mācīties, bija tā pati komanda, kas iepriekšējā gadā. Kaut ko es gribēju mainīt, jo mana izpratne par to, kādiem jābūt jauniešu vakariem, atšķīrās no Miroslava izpratnes. Mēs izveidojām tādu ļoti ģimenisku vietu, kas, manuprāt, jauniešiem ļoti patika un vēl joprojām patīk. Pēc diviem gadiem atgriežoties, Miroslavs vairs nevēlējās vadīt Jauniešu kalpošanu, bet attīstīt citas kalpošanas. Tā nu es paliku ar to, ko es jau sākotnēji negribēju ņemt. Līdz ar to sāku apvainoties uz cilvēkiem, lēmumiem, lietām, kuras nebija mainījušās. Gribēju paiet malā no šīs kalpošanas, norobežoties, lai iespītētu kādam, bet nezināju, kā to izdarīt. Tas bija tāda cilvēciska vēlēšanās. Vēl gadu pēc tam es darbojos, bet pēc tam atradu labi apmaksātu darbu foršā kompānijā vakara maiņās, kas man liedza būt jauniešu vakaros. Tas bija tāds bēgšanas plāns.

Sākotnēji tas labi darbojās – es turpināju koordinēt jauniešu vakaru runātājus, bet par to, kas tur notiek, zināju tikai pastarpināti – caur savu sievu. Gāja laiks, un es sāku saprast, ka man pietrūkst jauniešu, tā ir mana īstā draudze – ne tikai tā, kas svētdienās. Arī manas attiecības ar sievu sāka buksēt. Es atgriezos mājās vēlu – pusnaktī, kad viņa ir nogurusi un grib gulēt, bet no rīta, kad viņa dodas uz skolu, es vēl guļu. Arī sociālā dzīve apstājās – nevarēju vairs satikt draugus nedēļas vakaros. Viss kopā man lika domāt par to, kā es varētu tikt atpakaļ tur, kur reiz biju. Sāku arī uzdot sev jautājumu: ja apzinos, ka tā ir mana draudze, kurā es gribētu kalpot, vai ir kaut kādas lietas, kuras es varu mainīt? Pirmoreiz nopietni pazibēja jautājums par Baltijas Pastorālo institūtu - varbūt man jāiet pilna laika kalpošanas ceļš? Tajā laikā BPI bija Atvērto durvju diena. Paaicināju puišus līdzi no jauniešiem un aizbraucu apskatīties. Šis jautājums turpināja grozīties manā galvā.

Nākamajā nedēļā pēc Atvērto durvju pasākuma es devos komandējumā uz Ameriku, Šarloti Ziemeļkarolīnā – Billija Grehema pilsētu. Es sapratu, ka man šajā komandējumā domas vairāk kavējās nevis pie darba lietām, bet pie tā, cik interesanti būtu aiziet uz Grehema muzeju, uzzināt kaut ko vairāk par viņa dzīvi, kalpošanu. Daudz vairāk domāju par šo Dieva vīru, nevis biznesu.

Drīz pēc atgriešanās Latvijā es radio dzirdēju darba sludinājuma reklāmu. Man likās, ka pēc darba apraksta tā izklausās pēc manas ideālās darba vietas. Teicu Dievam, ka nesaprotu, kur man jābūt, vai man ir jāiet atkal korporatīvā vidē un draudzē jākalpo paralēli, kā es to iepriekš biju darījis līdz šim, vai arī jāiet pilna laika kalpošanas ceļš. Vienojos ar Dievu (tas bija īsi pirms vasaras), ja mani pieņems darbā, man vēl būs neliels pārdomu laiks, kad varēšu varbūt pārdomāt un iet mācīties uz BPI. Dabūju darbu ar tāda paša līmeņa algu kā iepriekš. Varēju uzturēt ģimeni. Viss bija kārtībā, varēju piedalīties jauniešu vakaros, draudzē. Man gan ik pa laikamzvanīja Kaspars Šterns, jautāja, vai es par BPI lūdzu un domāju. Man pat liekas, ka es mērķtiecīgi meklēju veidu, kā neiet uz BPI. Es zināju, ka tas ir grūts ceļš – gan BPI, gan pilna laika kalpošanas ceļš.

 Pēc pusotra mēneša jaunajā darbā es sevi pieķēru atkal meklējam darba piedāvājumus. Sapratu, ja es gribu būt godīgs pret Dievu, tad man ir nevis jāmeklē cits darbs, bet jāraksta pieteikuma vēstule uz BPI. Tajā pat dienā sazvanījos un izrunājos ar savu sievu un mācītāju, padevu ziņu Kasparam Šternam. Tas bija ilgs un grūts lēmums. Un es, iespējams, tāpat kā Jona bēgu prom no Dieva aicinājuma, kuram Viņš jau bija ielicis pamatus. Pagaidām es esmu priecīgs par šo lēmumu.

Kā Tu vērtē savu laiku BPI?

Bēgt man nav gribējies. Man ir gribējies veltīt vairāk laika mācībām, jo es bieži vien esmu pārāk aizņemts, uzņemos mazliet par daudz - tā rezultātā kaut kas cieš. Jau vidusskolā mani draugi par mani smējās, ka mani nav iespējams satikt, jo es esmu visur iesaistījies. Es gan to daru arī nedaudz apzināti, jo, daudz darot, es arī vairāk izdaru.

Par mācībām – vecāki man ir iemācījuši, ka es nemācos atzīmju, bet sevis dēļ. Es gribu paņemt maksimumu sev no tā, ko man šeit māca, pat ja reizēm es kaut ko iekavēju savas laika plānošanas neprasmes dēļ. Mēģinu attieksmes ziņā ielikt maksimumu. To, ko es iegūstu šeit, es varu likt lietā - jauniešu uzrunās, piemēram. Pat ja es sākumā to pat nepamanu, tad pēc tam, atskatoties atpakaļ, es saprotu – to mums mācīja. Neliels, bet spilgts piemērs bija Sludināšanas praktikums, kur mēs ar pirmo kursu šoreiz bijām tikai vērotāju lomā. Es esmu cilvēks, kurš mēdz mācīties arī no citu kļūdām, ne tikai no savām. Praktikumā dzirdēju komentārus par citu brāļu svētrunām. Tas man palīdzēja izvērtēt savu attieksmi, gatavojoties uzrunām. To es uzreiz arī pielietoju tās pašas nedēļas svētdienā, kad man bija jāsludina. Pirmo reizi mūžā es uzrakstīju svētrunu vārds vārdā.

Nebūšu orģināls, atkārtošu Aleksandra teikto – Dr. Ilmāra Hirša lekcijas – tā ir pērle! Tas ir pasniedzējs, kurā var klausīties un ņemt - vēl un vēl. Protams, daudzi citi – īpaši vietējie pasniedzēji, arī tie, kas kādu laiku šeit jau dzīvo, atstāj lielu ietekmi uz to, kā es domāju, ko es daru.

Kuras vēl lietas Tu pašlaik dari paralēli mācībām?

Tās divas galvenās lietas ir dīdžeja darbs Kristīgajā Radio, kur es esmu vienu vakaru nedēļā, un jauniešu darba vadīšana Mateja draudzē. Mēs to darām kopā ar sludinātāju Edgaru Deksni. Viņš man ir kā vecākais brālis, kurš izjautā mani, vai es tieku galā ar visu. Un tad man vienmēr ir paticis būt tādam kā plāksterim, iesaistoties dažādos projektos vai pasākumos.

Pastāsti par savu jauno ģimeni!

Man ir sieva Elīna, kura, kā jau minēju, ir atstājusi lielu ietekmi uz to, kā es skatos uz draudzi. Mūs iepazīstināja mūsu kopīga nekristīga draudzene, kura stāstīja, cik forša, cik skaista ir Elīna, ka viņu tāpat kā mani interesē kristietība. Ja cilvēki min, ka ir tāda mīlestība no pirmā acu skatiena, tad es pārfrazēju un saku, ka man bija mīlestība “no pirmās ausu dzirdēšanas”. Es varbūt to vēl tā neapzinājos, bet pēc nostāstiem par Elīnu es jau zināju, ka es gribu, lai viņa ir viens no maniem tuvākajiem draugiem.

Pirmā tikšanās bija pavisam īsa – tikai pāris minūtes. Tad sekoja izvērsta sarakste dažādos sociālajos portālos. Sākām satikties. Šīs vakara tikšanās izvērtās par garām vakara pastaigām un sarunām, sākām draudzēties tādā romantiskā izpratnē. Diezgan drīz saderinājāmies un apprecējāmies. Atceros kādu sarunu pirms vēl mēs bijām saderinājušies – ka, ja mēs gribam, lai Dievs mūs svētī, tad mums ir jāatceras, ka mēs viens otram esam “piemetamā lieta” kā pantā “Dzenieties pēc Dieva valstības, tad visas pārējās lietas tiks piemestas klāt.” Tas neskan romantiski, bet mēs abi bijām vienisprātis, ka Dievs ir pāri visam. Mums vispirms jāskatās, kur viņš mūs vada, pārējie lēmumi ir tam pakārtoti. Tas arī palīdzēja Elīnai integrēties kalpošanās, kurās esmu iesaistījies. Viņa ir liels atspaids man un par svētību meitenēm tur. Viņa vienmēr meklēs Dieva prātu.

Dievs mūs ir svētījis, vasaras sākumā gaidām komandas papildinājumu – savu pirmo bērniņu. Domāju arī, ka tas bija Dieva noliktais laiks, jo mēs par to uzzinājām 2. septembrī, kad es jau biju iestājies BPI. Ja es par to būtu uzzinājis agrāk, es nebūtu atnācis uz BPI, nebūtu uzdrošinājies finanšu dēļ, zinot, ka būs vēl viens, par ko jārūpējas. Dievs arī emocionāli visu sakārtoja - Elīnai bija drošība par to, ka es nāku mācīties šeit.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Mēs vienmēr esam bijuši spontāni un elastīgi. Man patīk būt “plāksterim”, arī Elīnai patīk būt tādā “plākstera” kalpošanā. Nobriestot saprotam, ka vajadzīgs fokuss un skaidrība, ko darīt. Es zinu, ka tuvākajā nākotnē gribu kalpot jauniešiem, ar kuriem kopā augu. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es atnācu mācīties uz BPI. Pagaidām es to redzu Mateja draudzes kontekstā, kamēr esmu tur par svētību. Man sevi ir grūti iztēloties mazākā draudzē. Es vēlētos turpināt uzsākto, vēl ir tik daudz, ko darīt! Vienmēr vieglāk ir aiziet, nevis palikt un virzīt. Kāds būs tālākais Dieva plāns – es nezinu.

Ko var par jums lūgt?

Par mani un Elīnu, lai mums viss kārtībā, lai mēs mākam mīlēt viens otru un pāri visam - Dievu. Mēs daudz cīnāmies viens ar otru, jo mūsu abu raksturi nav pārāk mīlīgi. Negācijas, ko savācam pasaulē, reizēm izgāžam viens pār otru, cerot, ka tuvākais taču sapratīs.

Lūdziet, lai varam atrast līdzsvaru starp kalpošanu un neaizmirstu viens par otru. Par Elīnu var lūgt -par viņas veselību šajā gaidīšanas laikā un arī tad, kad mazais piedzims. Kalpošanā - lai ir skaidrība, kā aizsniegt jaunus cilvēkus, būt par svētību pilsētai – lai mēs būtu gana mūsdienīgi, lai būtu interesanti jauniešiem. Tajā pašā laikā lai neaizmirstu pamatlietas, kuras nedrīkst aizmirst. Lai pietiek spēka mācībām, lai no tām es spēju paņemt maksimumu. 

Interviju sagatavoja

Nora Rautmane

BPI Projektu vadītāja