Intervija ar BPI 1. kursa studentu Kārli Kleinkofu - Prūsi

Izmantot laiku un iespējas, ko dod Dievs

Vai ir kādas vērtības, kuras Tu esi mantojis no savas ģimenes?

Viena no vērtībām, kas ir pati par sevi – tā ir ģimene, tās svarīgums. Mēs kā ģimene esam pavadījuši kopā daudz laika, iemācījušies paļauties viens uz otru, īpaši mēs -bērni – brālis un māsas, jo vecāki daudz laika pavadīja darbā. Mums joprojām ir ļoti ciešas attiecības. Mans brālis Kurts dzīvo Rīgā, un mēs vismaz reizi nedēļā satiekamies. Ja man ir kādas grūtības, tad viņš ir pirmais, pie kā es vēršos. Tā kā Kurts man vienmēr ir bijis blakus, viņš arī ir viens no cilvēkiem, kas ir visvairāk ietekmējis manu izvēli sekot Kristum.
Vēl viena lieta, ko iemācījos jau bērnībā – strādāt, darīt dažādus praktiskus lauku darbus, lai palīdzētu ģimenei rūpēties par iztikšanu – zemenes lasījām, ravējām, tētim mašīnu palīdzējām remontēt.
Tā kā mēs dzīvojām skaistā vietā, mūsu mājai garām tek upīte, kur daudz spēlējāmies, vēžojām, tikām arī mācīti rūpēties, lai mūsu apkārtne ir labi uzturēta. Tas veidoja mūsu attieksmi pret to vietu, kur uzturējāmies – saskatīt skaisto uz šīs zemes un rūpēties par to, kas tev uzticēts. Man ir ieradums - ja meklēju mieru, eju staigāt vairākas stundas dabā, un Dievs tajā, ko šeit virs zemes radījis, mani uzrunā.

Kā Tu sastapi Dievu?

Mana mamma un omīte ir kristietes. Kad pārcēlāmies dzīvot netālu no Nāriņciema, kur bija baznīca, gājām tur kopš bērnības. No 5. klases mācījos arī Talsu Kristīgajā skolā, tā kā var teikt, - uzaugu draudzē, kristīgā vidē. Nemanāmi un dabiski es ieaugu pareizajās un labajās lietās, taču neizdzīvoju savu ticību Kristum. Vienkārši darīju lietas tikai tāpēc, ka tā ir labi, līdz ar to jutos labāks par citiem. Es to neteicu skaļi, bet ik pa brīdim pieķēru sevi pie tādām domām. Vēlāk sapratu, ka to sauc par reliģiozitāti.
Lielākais pavērsiena punkts manā ticībā uz Jēzu bija mana brāļa ietekmē. Kurts aizbrauca uz pirmo BPI DRAFTS vasaras nometni. Pēc tās viņš ļoti izmainījās, - stundām ilgi lasīja Bībeli, lai gan pirms tam bijām pieraduši kopīgi skatīties filmas vai spēlēt spēles. Brālis sāka vairāk atbalstīt mammu, māsu, uzņemoties tādu kā atbildību par ģimeni, ne finansiāli, bet veidā, kā viņš izturējās. Es to ievēroju un mācījos no viņa attiecībām ar pārējiem cilvēkiem. Vēl no Kurta mācījos disciplinētību, cenšoties neizniekot savu laiku, bet izvērtēt, ko vajag darīt, ko nē. Apzināties lietas, kas man ir dotas un izturēties atbildīgi pret tām. Maksimāli labi izdarīt jebkuru darbu, kam pieķeros.
Pēc tam nākamajā gadā es arī aizbraucu uz DRAFTS nometni. Tur es tā kārtīgi sapratu, ka vēlos sekot Jēzum. Nometnē es redzēju to praktisko vīrišķības piemēru, kas man bija pietrūcis, savukārt, draudzē svētdienā divu stundu laikā to ir grūti novērot, jo tu neredzi cilvēku reālo dzīvi. Pēc nedēļas kopā ar čaļiem  pavadītā laika, redzēju, kā vadītāji - pieauguši vīrieši, risina situācijas, ko viņiem nozīmē Jēzus, kā viņi izdzīvo to, kam tic. Redzēju, ka kristietība nav domāta tikai sievietēm un neprasa tikai cepumus ēst un tēju dzert, bet prasa pūles - tev jāpārvar savs raksturs. Kristietība prasa, lai ieliec sevi visu tajā, kam tici.

Kā Tu saprati, kas tad ir vīrišķība Kristū?

Līdz tam es nebiju pārāk bieži piedzīvojis, ka vīrieši uzņemas iniciatīvu, atbildību par kaut ko rūpēties. Nebiju praktiski redzējis, ka vīrietis ir gatavs cīnīties. DRAFTS nometnē es ieraudzīju, ka puiši kā brāļi iestājas viens par otru, piedzīvoju, ka pašaizliedzīga un cieņas pilna izturēšanās pret citiem ir vīrišķīga. DRAFTĀ praktiski mācījos, cik svarīgi ir, ka tu kā vīrietis nepaliec viens, jo vienam pašam ir grūti izdzīvot savu aicinājumu sekot Kristum. Svarīgi ir, ka tev ir brāļi, uz kuriem tu vari paļauties, ar kuriem tu vari būt atklāts.
 Tu esi iesaistījies Pastendes draudzes veidošanā. Kā Tu pievienojies Pastendes kopienai?
Pagājušā gadā, kad organizēju pirmo Ziemas DRAFTS nometni Kurzemē, Kaspars Šterns man piesaistīja Nauri kā mentoru, līdz ar to DRAFTA rīkošanā iesaistījās visi Pastendes kopienas džeki, pat jaunie, kas tolaik vēl nebija kristieši. Tā es iepazinu visus Pastendes puišus. Tikos arī ar Nauri, sapratu viņa ideju, vēlējos tajā piedalīties, jo pats biju uzaudzis draudzē, kura kopā bija tikai 2 stundas nedēļā, bet es vēlējos pievienoties draudzei, kur var izdzīvot evaņģēliju kopā kā viena ģimene.

Kāda ir Jūsu draudze?

Tā ir ģimene, kopiena, kur apzinies, ka neesi viens. Esot kopienā, tu redzi citu cilvēku kristietību, kā viņi to izdzīvo. Svētdienā jau tu vari notēlot, ka ar tevi viss kārtībā, citi var nekad neieraudzīt tavu patieso dzīvi. Kad esi daļa no kopienas, ir grūti notēlot, agri vai vēlu izlec ārā tādas lietas, kuras labāk gribas paslēpt. Tad citi tevi var pamācīt, palīdzēt tev veidoties. Tu rēķinies ar citiem, pieņemot lēmumus, jo kopā var ieraudzīt lietas, kuras viens pats neieraugi. Piemēram, kad ar Māri nācām uz BPI, runājām par to, kā izdzīvosim savu dzīvi, ieklausījāmies arī tajā, ko saka citi mūsu kopienā.

Kā Tu nolēmi, ka gribi studēt BPI?

Iesākās ar DRAFTU. Viss, kas tur notika, bija izaicinošs man - Kaspars ik pa brīdim prasīja, kurš būtu gatavs dibināt draudzi, kurš gribētu būt mācītājs. Tas lika aizdomāties. Tad gan es domāju – nē, tikai ne es. Bet, laikam ejot, mainīju savas domas. Pēc vidusskolas jau skaidri zināju, ka BPI ir vieta, kur man jāiet, kur Dievs aicina. Tā ir mana iespēja - izmantot šo laiku un to, ko Dievs man tagad ir devis. Kad Baptistu Vēstnesī lasīju par puišiem, kas sākuši mācības BPI, šķita, ka tie ir īstie džeki - mani uzrunāja tas, ka viņi tā var atdot kalpošanai savu dzīvi. Tas arī man palīdzēja nenoraustīties.

Ko laiks BPI Tev devis, kā Tevi veidojis?

Viena no lietām, ko esmu šeit mācījies, ir par ietekmi. Katrs cilvēks atstāj kaut kādu ietekmi uz apkārtējiem. Apzinos, ka arī es ar to, kas es esmu, varu ietekmēt apkārtējos.
BPI nav vieta, kur tu atnāc un tev bāž galvā zināšanas, bet tevi veido visa tā atmosfēra, kas te ir. Te mēs esam kā ģimene, kā kopiena. Tāpat kopmītnēs esam kā brāļi viens otram. Tas arī palīdz un iedrošina, ka tu necīnies viens pats ar savām mācībām un problēmām. Vienam otru atbalstot, es turpinu mācīties par kopienu. Man kļūst vieglāk atvērties cilvēkiem. Es vairāk apzinos to, kas es esmu, ko es varu dot citiem.
Protams, ļoti noder zināšanas, kuras varu pielietot. Man patīk draudžu dibināšana un mentorings. Tas ir mācekļošanas princips, ar ko tu pavairo.

Kādi ir Tavi nākotnes plāni?

Pagaidām redzu, ka Dievs mani aicina strādāt saistībā ar jaunu draudžu dibināšanu, ar kopienām, veidot mācekļus, aizsniegt džekus. Pastendē, visdrīzāk. Pašlaik nejūtu, ka Dievs mani aicina būt par mācītāju.

Ko Tev patīk darīt?

Reizēm man patīk fiziski pastrādāt. Man patīk apziņa, ka varu redzēt sava darba rezultātus, dažreiz kopienā, strādājot ar puišiem, ir grūti ieraudzīt sava darba rezultātus, bet, fizisku darbu darot, rodas gandarījums. Man patīk iet uz sporta zāli, tā izlikt ārā saspringumu, kas sakrājies. Man patīk arī vienkārši pabraukāt ar mašīnu.
Ja Tev būtu jāpaskatās uz sevi no malas, kuru rakstura īpašību Dievs Tevī ir ielicis?
Dažkārt liekas, ka Dievs manī ir ielicis mīlestību pret cilvēkiem, spēju iejusties otra ādā, ar to cenšos palīdzēt. Citreiz tas ir grūtāk, citreiz es vairāk jūtu līdzi. Cenšos nepalikt vienaldzīgs, iespēju robežās vienmēr mēģinu palīdzēt. Iespējams, tāpēc, ka manā ģimenē attiecības nav bijušas perfektas, ir reizes, kad pietiekami netiecos pēc Kristus, bet tiecos pēc labām attiecībām ar visiem. Dažkārt esmu sevi pieķēris, ka attiecības ir bijušas mans elks. Tad cenšos nofokusēties, ka tomēr tas nav vissvarīgākais - saglabāt labas attiecības ar visiem, citreiz ir kaut kas skarbāks jāpasaka. Es to mācos, tā ir mana cīņa.

Interviju sagatavoja
Nora Rautmane
BPI Projektu vadītāja