Intervija ar 2. kursa studentu Intaru Jeseru

Investēt mūžīgajā

Intars Jesers, BPI 2. kursa students

Vecums: 21

Ģimene: neprecējies, bet “aizņemts”

Kristīts: 2013. gada 13. oktobrī

Šobrīd: Karostas jaundibināmā draudze, jauniešu vadītājs.

Mana mīļākā Bībeles grāmata –  Mozus grāmatas un Psalmi.

Cilvēks Bībelē, kuram jūtos līdzīgs – noteikti apustulis Pēteris, viens no Jēzus 12 mācekļiem.

Savu dzīvi nevaru iedomāties bez izaicinājumiem.

Pasauli redzu kā milzīgu labirintu ar neskaitāmiem ceļiem, kur cilvēki maldās un meklē izeju.

BPI iegūta atziņa – vadītājus nevērtē pēc prasmēm, bet pēc rakstura. Prasmes vari apgūt jebkurā laikā, bet pie sava rakstura ir jāstrādā visu savu dzīvi.

Tevi apkārtējie cilvēki raksturo kā ļoti mērķtiecīgu. Ko tu pats teiktu – kas esi un kāds esi?

Man patīk mērķi, man patīk zināt, uz ko es eju. Cenšos novest līdz galam iesāktās lietas, jo tas raksturo vīrieti, kurš spēj uzņemties atbildību un tur savu vārdu. Runājot par sevi, es teiktu, ka esmu karstgalvis, celmlauzis, nebaidos iet pretī nezināmajam, un ar tikpat dedzīgu sirdi mīlu savu Kungu Jēzu!

 

Pirms nonāci BPI, bija tavs ceļš pie Kristus, uz draudzi. Kāds tas bija?

Vēl pirms pusaudžu gadiem man bija jautājumi un nesaprašana par šīs pasaules sistēmu. Redzot visu, es sev iekšēji jautāju: “Vai tas ir viss ?” Negribēju ticēt tam, ka nekas vairāk par šo nav. Tā sākās mana iekšējā dziņa un meklēšana pēc kaut kā vairāk. Tad Dievs man lika ceļā īstos cilvēkus, kas mani soli pa soli veda tuvāk Viņam. Dienas centrs Karostā, Grobiņas baptistu draudze, BPI Drafts, Karostas jaundibināmā baptistu draudze, BPI, un tagad šis ceļš turpinās. Katrs posms man kaut ko ir mācījis un veicis investīcīju manī. Katrā no šiem posmiem esmu sapratis, ka Dievs ir vēl lielāks, nekā es to biju iedomājies līdz šim. Mans ceļš pie Kristus nebija viegls. Tas prasīja daudz laika un daudz cīņu, līdz es sapratu, ka pasaulē nekas nespēj aizvietot to, ko dod Kristus. Līdz sapratu un nonācu līdz lēmumam, ka gribu atdot katru mazāko stūrīti no savas sirds Dievam. Tam vajadzēja kādu laiciņu.

 

Izvēle mācīties BPI tev bija izaicinošs lēmums. Kā vari raksturot mācības 1. kursā – kādi bija lielākie izaicinājumi, kādi ieguvumi?

Man šķiet, ka 1. mācību gads BPI ir bijis ļoti krāsains. Kā glezna ar daudz krāsām, kurā var saskatīt tik ļoti daudz. Gads ir bijis ļoti piepildīts, jo bijušas īstas emocijas, augšas un lejas, nespēks un liela enerģija, dažādi izaicinājumi un cīņa ar savu raksturu. Tas bija izaicinošs lēmums, jo priekšā bija tik daudz nezināma. Personiski mans lielākais izaicinājums bija atrast laiku sev. Atpūtai vai vietai, kur varētu izpaust savu māksliniecisko pusi vai iet uz zāli stieņus pacilāt – lai arī kas tas būtu, ļoti svarīgi bija atrast šo laiku. Ikdiena bija pārpildīta ar pienākumiem, un, kad pastāvīgi uzturies cilvēkos, ir vajadzīgs laiks arī sev. Esmu sapratis, ka tas nemaz nav egoistiski.

Ieguvumu noteikti ir daudz, gan satura ziņā, gan piedzīvotā mācību atmosfērā ar kursa biedriem. Esmu sapratis, ka nav jābaidās no “kalniem”, kas mums priekšā. Kalni var būt lieli, bet neviens kalns nebūs tik liels, lai viņā nevarētu uzkāpt. Citiem vārdiem runājot, es atklāju, ka manu robežu limiti sniedzas vēl tālāk, nekā biju to domājis. Es spēju izdarīt vairāk, nekā pats to apzinos. Tieši tapēc ir vajadzīgi izaicinājumi un kādi smagāki apstākļi, kas mūs norūda un reizē padara spēcīgākus.

 

Kad sāki mācības BPI, tu teici, ka tava sirds deg par jauniešiem. Vai tas tā ir joprojām?

Pavisam noteikti. Nav jau tā, ka sirds deg par aicinājumu visu laiku vienādā temperatūrā, ja tā to varētu sacīt. Ir brīži, kad šo degsmi jūtu mazāk, un ir brīži, kad jūtu, ka sirds tiešām ir ļoti piepildīta šajā aicinājumā. Tās ir tās saucamās sezonas. “Ziemas sezonās”, kad kaut kas neizdodas un īsti neredzi panākumus, degsmi noturēt ir grūtāk. Tajos brīžos jāatgriežas pie aicinājuma sākumpunta un jājautā sev – par ko gan mana sirds dega? Vajag atcerēties, kas bija tie norādījumi, kuri apstiprināja aicinājumu, lūgt Dievu un saņemt atkal stiprinājumu. Jēzus saviem vienkāršajiem mācekļiem teica, lai viņi iet un dara par māceļiem visas tautas. Es saku – vienkāršajiem mācekļiem, jo, lasot par viņiem, mēs varam redzēt, cik bieži viņiem pietrūka ticības un izdzisa degsme. Jēzus vienkāršiem mācekļiem nodeva tālāk savu misiju. Viņš to uzticēja mums; tā ir reāla lieta, kas mums ir uzticēta. Ir vērts padomāt, vai es aiz sevis būšu atstājis vismaz vienu uzticamu mācekli, kas mācekļos nākamo?

Man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar jauniešiem – spēļu vakaros, Exodus vakaros –, kas ir mācekļu veidošanas kurss, vai vienkārši būt līdzās viņiem. Man šķiet, ka jaunieši ātrāk spēj atklāties un nav sazīmējuši sev viltus maskas uz sejas. Viņi vēlas izzināt, apgūt kaut ko jaunu. Tapēc tā ir lieliska iespēja –investēt viņos mūžīgo, mācīt par Kristu.

 

Kā BPI prakses vietu tu esi izvēlējies Karostu. Kas tevi mudināja izdarīt šādu izvēli?

Mūsu varenajam Dievam priekš katra no mums ir jau sagatavots plāns. Plāns, kurā Dievs par visu ir padomājis. Vai es spēšu izdomāt labāku plānu priekš sevis? Šaubos gan. Tā kā esmu uzticējis savu dzīvi Dievam, tad arī uzdrīkstos prasīt un jautāt Dievam, kāds ir Tavs plāns manai dzīvei? Kur man vajadzētu būt? Kur ir mana vieta Tavā lielajā plānā ? Uzticēt dzīvi nozīmē uzticēt arī katru izvēli. Jautājot šos jautājumus, es saredzēju, ka Dievs mani aicina būt Karostā. Dievs runāja uz mani caur Bībeli, caur kādiem īpašiem notikumiem un caur citiem cilvēkiem.

 

Šī gada Kongresā tikām aicināti iesaistīt vienu cilvēku dzīvē ar Dievu, sagatavot vienu mācekli un rūpēties par vienu cilvēku, kas atrodas grūtā dzīves situācijā. Kā Tev tas izdodas?

2018. gada oktobrī iepazinos ar kādu jaunieti, kurš nāca arī uz Exodus vakariem. Tulīt jau būs apritējis viens gads, kopš es viņu pazīstu. Pēc pusgada es kļuvu par viņa mentoru. Mēs kopīgi izvirzījām mērķus, ko vēlējāmies īstenot, lasījām Bībeli un runājām, kas notiek mūsu dzīvēs. Tā bija tik unikāla iespēja – būt kādam cilvēkam līdzās un redzēt, ar ko viņš cīnās. Tā uzticība, ko otrs cilvēks tev dod, ir daudz dārgāka par zeltu, jo, pazaudējot to, tā vairs nebūs tādā līmenī, kāda tā bija sākumā. Katrā ziņā tas ir ļoti skaisti – būt blakus cilvēkam un redzēt viņa izaugsmi no brīža, kad viņš ir izdarījis izvēli sekot Kristum, un kā viņa ceļš turpinās. Tas patiesībā ir pagodinājums.

 

Pēc diviem gadiem mācības BPI būs beigušās. Vai jau esi domājis – kas tālāk?

Viens posms būs noslēdzies, un noteikti manā sirdī būs liela pateicība Dievam par Viņa plānu, ka Viņš manī daudz ielika caur BPI. Es zinu, ka Dievam noteikti jau ir nākamie plāni un soļi, kas palīdzēs man augt kā vadītājam un Dieva kalpam. Es jau tagad sapņoju un domāju, ka es varētu darīt to un to, bet reizēm neziņa uzdzen kādas bailes. Pāri visam es zinu, ka mūsu Dievam pieder vara debesīs un virs zemes, tapēc satraukumam nav pamata. Es uzticos Dievam, ka viņš arī pēc BPI turpinās rūpēties par manu izaugsmi, par katru manas dzīves daļu, un Dievs zina vislabāk, kurš būs mans nākamais misijas lauks.

 

Ko lai "Baptistu Vēstneša" lasītāji aizlūdz par tevi?

Lūdziet par mani un arī sevi, lai mēs savā straujajā ikdienas ritmā nepazaudējam jūtīgumu attiecībā pret Dievu. Lai Dievs atver mūsu gara ausis, ka varam dzirdēt Svētā Gara balsi, kas klusi runā uz mums. Vēlos, lai lūdzat par manām attiecībām ar Dievu, jo, ja tās nav kārtībā,… tad arī viss pārējais ir lielā nekārtībā.

 

Sagatavoja

Baltijas Pastorālais institūts