Intervija ar 2. kursa studentu Dzintaru Strodānu

Uzvarētājs noskaidrots

Dzintars Strodāns, BPI 2. kursa students

Vecums: 40 gadi

Ģimene: precējies 15 gadus. Sieva Baiba, 3 dēli – Emīls (13), Kārlis (10), Ralfs (6)

Kristīts: 2000. gada 16. oktobrī

Šobrīd: Alūksnes baptistu draudze. Kalpošana – stiprināt un celt.

 

Mana mīļākā Bībeles grāmata – nav izteiktas, šobrīd ikdienas gaitās 1. Mozus grāmata šķietami atkārtojas, notiek tie paši senie stāsti.

Cilvēks Bībelē, kuram jūtos līdzīgs – es izvēlētos divus – no Vecās derības Mozus un no Jaunās derības Jānis – mīlestības apustulis.

Savu dzīvi nevaru iedomāties bez Dieva apziņas, ka Dievs eksistē un valda pār visu.

Pasauli redzu kā smilšu kasti ar dārgām pērlēm.

BPI iegūta atziņa: Dievs joprojām ļoti mani mīl.

 

Kad tikko biji uzsācis mācības BPI, tu Facebook ieteici LBDS, raksturojot to ar trīs vārdiem – labsirdīgi, godīgi, cilvēcīgi. Kas bija par pamatu tam, lai dotu tieši šādu raksturojumu? Ko tu rakstītu tagad, kad pirmais gads kā BPI studentam jau aiz muguras?

Pamats jau gauži vienkāršs – tieši tā sajutos. Brīžiem nogursti no tā, ka cilvēki cenšas būt tie, kas nav, un tad sarunas veidojas tādas samocītas. Jau mācību sākumā mani uztvēra kā vienkāršu lauku vīru ar ne visai labām dzejnieka runas prasmēm. Lai arī man patīk klausīties sarežģītas tēmas, runāt tomēr man patīk par vienkāršo un, ja iespējams, skaidri un tieši. Tādas tās sajūtas un domas bija sākumā. Ko rakstītu tagad? Nezinu, vai tas labi vai slikti, bet rakstītu to pašu, varbūt tikai pareizinātu ar divi.

 

Tu esi no Alūksnes. Glika ozoli tur jau 330 gadus nes liecību par Bībeles iztulkošanu latviešu valodā. Cik garš un kāds līdz šim bijis tavs ceļš, iepazīstot Dievu un Dieva Vārdu – Bībeli?

 

Šis ceļš man jau ir 40 gadu garumā, lai gan atceros, ka mamma stāstīja, ka lūgusi Dievu, lai dāvā vēl vienu bērnu, bet tādu labiņu. Tad nu varētu teikt, ka mans dzīves ceļš ar Dievu ir mazliet garāks nekā dokumentos ierakstīts. Dieva apziņa manī bija jau no agras bērnības, lai arī uz baznīcu nekad negājām, nebija arī tuvumā. Izrādās, arī dzīvojot laukos un ganot govis, cilvēks var apzināties Radītāja esamību.

Atskatoties var salasīt daudz drupaču, kas veicinājušas manu garīgo dzīvi un izaugsmi. Viens no nozīmīgajiem notikumiem notika pamatskolā. Jauna mūzikas skolotāja kādā no pirmajām nodarbībām pamatskolniekiem pasludināja Evaņģēliju. “Man ģimenē ar vīru bija problēmas, bet Jēzus visu atrisināja, un arī jums viņš var palīdzēt”, kaut kā tā to atceros. Viņa arī piedāvāja tiem, kas vēlas, saņemt Gideona Jauno derību. Lai gan pamatskolā biju viens no kautrīgākajiem, pēc nodarbības tomēr piegāju pie viņas un paprasīju. Tā es ieguvu savā īpašumā Jauno derību. Lai arī pagājuši daudzi gadi, ir Rakstu vietas, kuras joprojām ir dziļi iespiedušās prātā un sirdī.

 

Tu esi šaha treneris. Kā šahista prasmes vai ieradumi ietekmē to, kā tu skaties uz dzīvi? Vai saredzi kādas līdzības arī ar tām cīņām, kuras jāizcīna īstajā dzīvē?

 

Ja šahu izvēlās kā līdzību, lai raksturotu dzīvi un tās procesus, tad līdzība sanāktu diezgan plaša. Domājot par savu dzīvi, varētu teikt, ka saskatu trīs būtiskas līdzības.

Katram gājienam ir jēga, un katram gājienam ir sekas. Lai arī man ir svarīgi saprast, kāpēc kas notiek vai tiek darīts, tas nenozīmē, ka visus lēmumus pieņemu, rūpīgi izsverot jēgu un sekas. Tāpat kā šahā, vislabāk man patīk pēc notikušā pārskatīt partiju un saprast, kurā gājienā kaut ko nepamanīju un kurā pieļāvu kļūdu. Vēl pie šī jāpiebilst, ka bieži nākas skaidrot, ko no apgalvojuma “katram gājienam ir jēga un sekas” nevar izsecināt. Nevar izsecināt to, kas nav pateikts. Es nesaku, ka vienmēr redzu jēgu tam, ko daru, vai, ja es apzinos sekas, tad vienmēr rīkojos pareizi.

Man patīk dinamiska spēle, ar uzbrukumiem un upuriem. Skatoties uz savu dzīvi, man vienmēr ir bijis svarīgi apzināties, ka pats svarīgākais manā dzīvē ir Dievs un Viņa griba. Bet izpausme diemžēl vai par laimi ir tāda, ka dažreiz uz spēles galdiņa ir diezgan liels juceklis. Ja runā par upurēšanu, tad tā jau būtībā ir ļoti garīga padarīšana, tikai dzīvē upuri ir dzīvi un dažreiz pat paši protestē, ka tiek pienesti kā upuri. Īpaši nepatīkami bija apzināties, ka mācību dēļ ģimene bija jāpamet viena, līdz ar to sievai un bērniem nācās ciest no atbalsta un palīdzības trūkuma. Par laimi, mācību gads ir galā, un var sākties jauns dzīves posms.

Vēl, salīdzinot dzīvi ar šahu, varu teikt, ka man patīk vairāk pati spēle nekā uzvara. Nezinu kāpēc, varbūt gana daudz uzvarēts un zaudēts, bet vairāk saista pats spēles process un dažādo spēles situāciju risināšana. Šajā ziņā arī dzīvē ir labi, ka var dzīvot ar Dievu un apzināties, ka uzvarētājs jau ir noskaidrots, kas noņem stresu par dzīvi un tās grūtībām.

Jūsu ģimenē aug trīs dēli. Kā šis gads, kurā tik daudz esi bijis prom no ģimenes, ietekmējis jūsu attiecības?

 

Kad jautāju vecākajam dēlam, kā viņus tas ietekmējis, tad viņa atbilde bija, ka viņi esot mazliet izlaidušies.

Alūksne pēdējo gadu laikā ļoti mainījusies, tā kļuvusi sakoptāka, tajā daudz interesantu apskates vietu. Savukārt draudze vairākus gadus bijusi bez garīdznieka. Kā tas ietekmējis draudzi? Ko vēlaties saskatīt, raugoties uz priekšu?

 

Kā tas ietekmējis draudzi? Šo daļu alūksniešiem lūgums nelasīt (smaida). Draudzi varētu raksturot šādi – ļoti patstāvīgi un izturīgi palikt savā vietā. Man šķiet, kādā noteiktā dzīves posmā tas ir ļoti labi, bet pienāk brīdis, kad tomēr ir jāsper solis ārā no savas ligzdas. Kristieši kopumā, man šķiet, ir zemes sāls, kas ir iekārtojies sāls trauciņā, un ja viņus īpaši nepaaicinās, tad viņi tajā trauciņā arī paliks.

Vēlēšanās, lai mēs katrs ar tām dāvanām un spējām, kas mums ir dotas, kalpotu cits citam un nestu svētību draudzei un sabiedrībai. Pietrūkst apziņas, ka mēs katrs esam svarīgs Dieva acīs un katram Dievs ir sagatavojis to pašu labāko darbiņu, kurā darboties.

Alūksnes draudze vairākus gadus lūgusi pēc garīdznieka. Vai esi atbilde uz šo lūgšanu?

 

Vai tad tik tiešus jautājumus drīkst uzdot?! Vispārīgi atbildot, domāju, ka jā. Bet, ja man jautātu, ko es par to domāju, tad mana atbilde būtu – kāpēc es, vai nav kāds labāks? Vienmēr esmu domājis, ja saņemšu skaidru ziņu no Dieva, tad bijībā un pazemībā pateikšos un klausīšu, bet izrādās, degošais krūms īpaši nepalīdz. Kad emocijas mazliet norimst, tad pašam rodas izbrīns, kā es uzdrošinos čīkstēt pretī Dievam, jo ar argumentiem Dievu īpaši neizdodas pārliecināt. Bet varbūt šis jautājums jāuzdod Dievam, vai arī man pēc 20 gadiem?

Tu mācības BPI uzsāki kā cilvēks ar dzīves pieredzi. BPI ir vieta, kurā pieaug, neatkarīgi no tā, cik pieaudzis jau esi. Kur redzi lielākās izmaiņas sevī šī gada laikā?

Lielākās izmaiņas ir kilogramos, 3 kilogrami ir lielas izmaiņas priekš manis (smejas). Bet, ja nopietni, tagad mazāk taisnojos par to, ko daru, vairāk mācos paskaidrot, kāpēc to daru. Mācos skaidri pateikt, ko domāju, un tas prasa lielu piepūli. Turpinu mācīties runāt. Ja man piedāvātu lāpstu un teiktu, lai roku no šejienes un uz priekšu vai runāju, es tiešām ar prieku raktu.

Kas ir tās jomas, kurās redzi nepieciešamību turpināt pieaugt? 

Sirds skaidrībā. Saprast to, ko redzu un jūtu. Manas dzīves pamatvēlēšanās ir izprast Dieva prātu un izpatikt Dievam, darot pēc Viņa prāta.

Kā lai "Baptistu Vēstneša" lasītāji aizlūdz par tevi?

Pacietību un neatlaidību ikdienas darbos.