Gaidīšana nepievils

Saruna ar BPI 1. kursa studentu Dāvidu Krūzi.

Vecums: 20
Kalpošana: ar draugiem attīstu savu raidierakstu (podcast) “Ievārījums izaugsmei”; darbojos RML (Radio Marija Latvija), LKSB (Latvijas Kristīgā studentu brālība); šobrīd esmu daļa no augošas jauniešu slavēšanas komandas Misijas draudzē Ādažos; slavēšanas komandu veidojam arī Rīgas Romas katoļu Vissvētākās Trīsvienības draudzē.
Kristīts: Rīgas Vissvētākās Trīsvienības baznīcā. Kristīja priesteris Edgars Cakuls.
Svēto Rakstu vieta, kas mani uzrunā: “Tavā priekšā ir droša nākotne, un tava gaidīšana tevi nepievils” (Sakāmvārdi 23:18).
Persona Bībelē, kam jūtos līdzīgs, ir Dāvids. Starp mums abiem redzu paralēles gan dvēseliski, gan pamanu līdzības personību izpausmēs. Dāvida dziesmas ir emocijām piepildītas, un viņam patīk muzicēt. Arī es esmu jūtīgs, un man patīk mūzika.
Lielākā dāvana no Dieva – mīlestība uz cilvēkiem un vēlme ar viņiem pavadīt laiku.
Dāvana, ko vēlētos saņemt no Svētā Gara – pravietošana.

Pastāsti par savu bērnību. Kā tā pagāja?

Uzaugu ģimenē, kurā ir abi vecāki. Esam trīs bērni – man ir vecāks brālis un jaunāka māsa. Bijām un esam veselīga ģimene. Vecāku mīlestību saņēmu lielos apmēros – caur pieskārieniem, caur vārdiem. Katru dienu no tēta un mammas dzirdēju, ka viņi mani mīl. Pat tiktāl, ka domāju – atkal tas pats? Bet šobrīd jūtu, ka šīs mīlestības izpausmes man ir palīdzējušas un esmu tās pārņēmis no vecākiem. Patīk apskaut, teikt citiem labus vārdus. Protams, bija arī izaicinājumi, dažkārt kādi konflikti ar vecvecākiem. Daudz ceļojām.

Mana bērnība – kolosāls laiks. Bija iespēja sadraudzēties ar kaimiņiem, draugiem no citas draudzes. Laukos, Dreiliņos, mums bija maza idille – lieliska vieta, vienlaicīgi dzīvojam Rīgā un laukos, blakus mežam. Tādējādi nebiju saindējies ar subkultūru, kā tas bija kādiem citiem jauniešiem, kuri dzīvoja Rīgas centrā. Visu bērnību pavadīju, izdzīvojot kristīgās vērtības. Ik svētdienas kopā ar tēti un mammu devāmies uz baznīcu, ikdienā kopā lūdzāmies. Ticība bērnībā lielā mērā bija balstīta uz tradīcijām, taču tās izdzīvojām, veidojot attiecības ar Dievu. Taču vēl dziļāk ticību iepazinu vēlāk.

Kādi pavērsieni Tavā dzīvē atvēra vārtus dziļākai patiesībai par Kristu un personiskām attiecībām ar Viņu?

Nonākšana līdz patiesībai notika pakāpeniski. Šobrīd ir brīvība, prieks, bet to saņēmu pamazām. Jā, mājās, protams, bija jūtams, ka ir citādāk nekā citās ģimenēs. Tomēr, domāju, katrā ģimenē ir lietas, no kā jāatbrīvojas, piemēram, negatīvās senču saites, emocionālās traumas. Ir bijuši arī spēcīgi notikumi, kuri kopējo atmosfēru virzījuši it kā kādu soli atpakaļ. Man bija raksturīga iztapšana cilvēkiem, jo vēlējos saglabāt labas attiecības ar citiem. Bieži biju gatavs darīt visu, lai mani pieņem. Kad man bija kādi 16 gadi, šķita, ka eju uz baznīcu, nesaprotot, kādēļ. Likās, ka tas viss ir virspusēji un iešana uz baznīcu man nepalīdz. Pamanīju, ka nespēju izveidot arī patiesas, noturīgas attiecības ar cilvēkiem. Nebija motivācijas kaut ko darīt, nomāca bailes, par visu raizējos, bija grūti sevi pieņemt. Emocionāli cīnījos, līdz sāku just, kā krīt maskas. Tieši tad arī sāku saprast, ka man nav personisku attiecību ar Dievu un sirdī nav miera. Aizgāju mācīties uz RKĢ (Rīgas Katoļu ģimnāzija). Tur satiku kādu puisi, kurš šobrīd ir mans labākais draugs, – viņš saņēma vīziju no Dieva, ka būšu viņa draugs un gribēšu ar viņu lasīt Svētos Rakstus, ka viens otram sniegsim atbalstu. To uzzināju tikai pēc trim gadiem. Tagad esam labākie draugi, kopā lasām Bībeli.

2018. gada decembrī aizgāju uz pasākumu “No mīnusa uz plusu” ar sludinātāju Nātanu Morisu. Tikām aicināti nostāties skatuves priekšā. Nevēlējos iet, tomēr aizgāju. Slavēju Dievu, par mani aizlūdza, un es izplūdu asarās. Pēc šī pasākuma iestājās mans pirmais neapzinātais cairos, kad sāku virzīties uz priekšu. 2020. gadā, pirmajā Covid vasarā, satiku savu tagadējo mentoru. Viņš uzaicināja piedalīties misijas nedēļā. Vēlāk iesaistījos LKSB. Tur darbojos joprojām. Tā ir mana otrā ģimene. Esmu sapratis, ka varu kaut ko darīt, varu kalpot, bet, ja neveidoju attiecības ar Dievu, tam visam nav lielas jēgas. Divu gadu laikā esmu piedzīvojis, iepazinis dzīvu Dievu kā savu Glābēju, kā savu Draugu, kā Tēvu. Viņš par visu parūpējas. Man nav jāraizējas. Vēlos iet pa patiesības ceļu, un, lai gan tas tikai veidojas, es zinu, kāds ir galamērķis.

BPI DRAFTS nometnes ir bijis nozīmīgs ieguldījums tavā garīgajā izaugsmē.

Jā, tā ir. Sākotnēji trīs gadus mani uz tām aicināja mans labākais draugs, taču es no tām izvairījos. Vēlāk sapratu, ka izaicinājumam ir jāļaujas, un apzināti izvēlējos piedalīties. Pirmā nometne man bija smaga. Taču caur to pieaugu līderībā un atbildībā pret citiem, kuri ir jaunāki par mani. Sajutu brālību un vēlmi augt garīgi un emocionāli. Vēlējos nostiprināt, izdzīvot un attīstīt sevī tādas vērtības kā atbildība, mērķtiecība, garīgā izaugsme, spēja palīdzēt tuvākajiem. Pēc nometnes nekas vairs nebija kā agrāk. Dievs šajā nometnē man mācīja un atklāja daudz no tā, ko iepriekš nebiju darījis un par ko nebiju aizdomājies. Šo visu izvēlējos turpināt izdzīvot praktiski, tāpēc šajā nometnē kalpoju arī vasarā.

Šobrīd studē BPI. Kas uz to tevi motivēja?

Mans mērķis nav kļūt par pilna laika kalpotāju, taču mana motivācija, to lūdzu arī Dievam, ir turpināt attīstīties kopā ar tiem, kuri ir BPI. Vēlos mācīties, lai labāk varētu kalpot savai ģimenei, tuvākajiem, draugiem, citiem kristiešiem, kā arī tiem, kuri Kristu nepazīst, un palīdzēt tiem, kuriem ir grūti. Studējot vēlos iegūt stingrāku pamatu zem kājām, iedvesmoties un nostiprināt kalpošanas prasmes, atpazīt savu vietu sabiedrībā, kā arī veidot draudzības ar Dievu un cilvēkiem, vēlāk nodibinot arī savu ģimeni.

Esi aktīvs un tavs laiks ir piesātināts. Kā pavadi brīvbrīžus?

Klausos mūziku, lasu grāmatas, skatos TV, frīstailoju (no angļu freestyle – brīvais stils) ar draugiem, sportoju. Mīlu cilvēkus un priecājos pavadīt laiku ar citiem, tāpēc vēlos iemācīties vairāk klausīties, vairāk uzdot dziļus jautājumos, tādus, kas palīdz cilvēkiem atsperties, ļauj atvērties un piedzīvot dziedināšanu.

Kas, tavuprāt, palīdz mainīties cilvēka sirdij?

Lūgšana, sarunas, vēlēšanās mainīties.

Bieži kā kristieši runājam par Dieva plānu cilvēka dzīvē. Kā Tu redzi Dieva skatījumu par cilvēka vietu šeit uz zemes?

Cilvēks man ir kā draugs, kas mani var papildināt un no kura varu mācīties. Dievs neko neierobežo, nepavēl darīt piespiedu kārtā. Varam darīt to, kas mums uz sirds, kas sniedz gandarījumu tādā mērā, ka nenovirzāmies no Kristus. Visi esam savienoti – ar saviem plusiem un mīnusiem. Dievs iesēj sirdīs to, kas katram sagādā prieku. Mūsu dažādība palīdz saprast, kas mēs esam Dieva plānā. Katrs ar to, kas mums sirdī, veidojam Dieva lielo plānu.

Tavs novēlējums tiem, kuri lasīs šo sarunu.

Es novēlu pamosties no rīta, uztaisīt garšīgu rīta kafiju vai tēju un, dodoties dienas gaitās, nebaidīties paskatīties pretimnācējam acīs. Nejusties par to neērti! Tas ir kaut kas tik pašsaprotams, un tomēr mēs bieži par to kautrējamies. Uzsmaidi, jo kādam tas var būt ļoti nozīmīgs žests. Esi gaisma!