Intervija ar 1. kursa studentu Kurtu Kleinhofu - Prūsi

Laiks, kad saprast Dieva gribu

Intervija ar Kurtu Kleinhofu–Prūsi, BPI Pastorālās kalpošanas programmas 1. kursa studentu.

Pastāsti par savu ceļu pie Dieva!

Mamma mani 5-6 gadu vecumā sāka vest uz svētdienskolu Nāriņciema baptistu draudzē, un man tur patika. Svētdienskola ciematā, neskaitot skolu, bija viena no retajām vietām, kur kaut kas notika. Piektajā klasē sāku mācīties Talsu Kristīgajā vidusskolā, kas visdrīzāk arī veda mani tuvāk Dievam. Mācoties 9. klasē, man gan bija apnikusi iešana uz baznīcu, gribējās vairāk tusēt ar draugiem. Gribēju tikt prom arī no Kristīgās skolas, pieteicos Ventspils koledžā uz ekonomistiem, taču tur nenokomplektējās grupa. Tā turpināju mācības Kristīgajā skolā.

Tad mūsu sludinātājs Jānis Sudmalis mani rekomendēja BPI DRAFTS nometnei. Tur mani ļoti iespaidoja vide, cilvēki, ar kuriem veidojās attiecības. Kaut vai, iepazīstot Kasparu Šternu, sāku saprast, ka kristietība ir kaut kas sakarīgs.

Pēc BPI DRAFTS man radās interese lasīt Bībeli. Es 10. klasē nepildīju mājasdarbus, bet lasīju Bībeli. Man arī patika vienatnē staigāt un runāt ar Dievu. Lai arī es jau ilgu laiku biju draudzē, tomēr tas, ka pats sāku studēt Bībeli, bija tāds kā izrāviens manā sekošanā Kristum.

Vidusskolas laikā divus gadus mēs dzīvojām Talsos, tad es sāku iet uz Talsu baptistu draudzi. Bieži svētdienās no rītiem gāju uz Talsu draudzes dievkalpojumu, tad braucu uz Nāriņciemu, kur man draudzes cilvēki bija palikuši ļoti mīļi, kā arī man patika kā Jānis Sudmalis sludināja. Arī pats tur kādreiz teicu kādu uzrunu. Vakarā atkal braucu uz jauniešu vakaru Talsos.

Tavs jaunākais brālis Kārlis (BPI 3. kursa students) stāsta, ka viņš par kristietību ieinteresējies, jo pamanījis pozitīvas izmaiņas Tavā attieksmē pret mājiniekiem.

Kamēr biju jaunāks, es nebiju pārāk labs brālis. Tā kā mājas darbus parasti izpildīju skolā, tad mājās es daudz sēdēju pie datora. Ja mani dzina nost, es psihoju. Es brāli mērķtiecīgi neevaņģelizēju, mums nebija tādu nopietnu sarunu par Dievu.

Es esmu tāds vienpatis, man patika bunkurus mežā celt.

Man ar tēvu tajā laikā nebija pārāk labas attiecības, varbūt tāpēc negribējās būt mājās.

Kā Tu izvēlējies studiju virzienu pēc vidusskolas?

Mācoties 11. klasē, domāju, ka iešu mācīties uz BPI. Taču man padevās matemātika. Ekonomikā rajona olimpiādē dabūju 1. vietu. Arī fizikas un  ķīmijas olimpiādēs parasti dabūju godalgotas vietas. Man patika lasīt par Ņūtonu, Teslu, Paskālu, Einšteinu, par viņu izgudrojumiem un reliģiskajiem uzskatiem. Interesējos arī par elektroniku. Negribēju izniekot to, kas man padevās, savu talantu, tāpēc aizgāju studēt elektrotehnoloģiju Rīgas Tehniskajā universitātē - nolēmu būt inženieris. Pietiecos Vītola fonda stipendijai, bet vēlāk no stipendijas atteicos, jo dabūju privāto stipendiju no Talsu Kristīgās skolas, kuru man piešķīra kā vienam no labākajiem skolniekiem klasē. Jo vairāk studēju, uzzināju par šo jomu, jo vairāk tā mani sāka interesēt. Augstskolā biju pat Elektroinženierijas studentu laboratorijas vadītājs.

Vai Tu strādā šajā jomā?

Pēc 1. kursa strādāju papīrfabrikā par elektroinženiera asistentu – mainījām milzīgiem motoriem pievadus un automatizējām ražotnes.  Strādāju “Latvijas Pienā”, kur  taisīju vizualizācijas rūpnīcas pārvaldīšanas sistēmai, arī Rūjienas pilsētas ūdens attīrīšanas sistēmai realizēju projektu. Mani pašu interesē māju automatizācija. Ar vienu biznesa entuziastu pagrabā pats sāku kaut ko lodēt. Uztaisījām kaut ko, kas strādā, bet līdz investīcijām nenonācām. Taču tā bija laba pieredze. Tad mēs nodibinājām savu uzņēmumu, kur izstrādājām pasūtījumu elektroniku. Tas gan savā ziņā “nogrima”, bet arī tā bija interesanta pieredze. Tad sākām realizēt ideju par sporta zāles monitoringu -  taisām tādu iekārtu, kur viss par tevis paveikto sporta zālē tiek piereģistrēts, kur treneris var tevi “ielaikot” un pateikt, ko tev vajadzētu uzlabot. Tam es pašlaik veltu vienu dienu nedēļā. Bet man ir vēl visādas idejas!

Kāpēc tomēr izlēmi nākt uz BPI?

Katra RTU mācību gada beigās domāju, ka jāņem akadēmiskais un jānāk uz BPI. Mācības pabeidzu, to laikā arī apprecējos. Studiju laikā iesaistījos BPI DRAFTS nometnēs, palīdzēju Kasparam tās organizēt. Ik pa brīdim domāju, vai mans aicinājums ir pilna laika kalpošana. Un, ja gadījumā tā ir, tad BPI ir laba platforma, uz kuras atsperties. Es biju citiem stāstījis par šo domu, un daži cilvēki bija gatavi mani atbalstīt.

Šis ir laiks, kad es gribu saprast, kāds ir Dieva plāns manai dzīvei, vai pilna laika kalpošana ir vai nav man, lai es pēc 10 gadiem nenožēlotu, ka es esmu šādu iespēju palaidis garām.

Vēl viens iemesls ir vēlme izrauties no biznesa vides burzmas. Man ir raksturīgs, ka ļoti nododos vienai lietai. Es biju ļoti ieracies biznesa lietās, uz tā rēķina manas attiecības ar Dievu noplaka.

Nākot uz BPI, ne tik daudz vēlējos saņemt zināšanas, cik piedzīvot piemēru, kam sekot. To es šeit arī iegūstu, - dzirdot doktora Ilmāra Hirša, mācītāja Marka Sandberga domas ne tikai par Bībeli, bet vispār par dzīvi, kā arī runājot ar Tomasu Šulcu (BPI Studentu dekānu), Kasparu Šternu un kursabiedriem. Jo uz lekcijām cilvēks jau nepaņem līdzi tikai lekciju materiālu, bet arī savu dzīves pieredzi, kā viņš seko Kristum.

Pastāsti par jūsu kopienu!

Kopš sāku mācīties augstskolā, piederu kopienai, kuru vada Džo Brukss, Mārcis un Krišjānis Jukumsoni–Jukumnieki. Tā ir savādāka draudze. Te viss ir personisks, varam runāt par dzīvi, attiecībām, daloties pieredzē. Dievkalpojumi notiek pa mājām, un tas māca, ka jebkurš var uzņemties iniciatīvu un būt citiem piemērs. Šad tad esmu iesaistījies ar Vārda sludināšanu.

Šis semestris gan man, gan mums kā ģimenei (mūsu meitiņai bija 6 mēneši, kad iestājos BPI) ir bijis diezgan grūts un aizņemts laiks. Ne vienmēr sanācis pat aiziet uz kopienas tikšanām. Tagad kopā ar Sabīni sākam vairāk iesaistīties. Kopiena mums ir kā ģimene un liels atbalsts. Mēs vēl gan neesam atraduši, ko kopīgi kā ģimene kopienā varam darīt. Mēs vēl esam procesā.

Interviju sagatavoja Nora Rautmane
BPI Projektu vadītāja