Intervija ar 1. kursa studentu Krišu Pozemkovski

Līdz ceļiem okeānā

Krišs Pozemkovskis, BPI 1. kursa students

Vecums: 26 gadi (maijā dzimšanas diena)

Ģimene: precējies, sieva Ieva Pozemkovska (iepriekš Peterlevica)

• Liepājas baptistu Ciānas draudzē
• Āgenskalna baptistu draudzes loceklis un kora vadītājs

Mana mīļākā Bībeles grāmata – nav vienas mīļākās, bet ļoti saista Pāvila vēstules.

Cilvēks Bībelē, kuram jūtos līdzīgs – nezinu, vai varu teikt, ka jūtos līdzīgs, bet ļoti gribētu līdzināties Dāvidam sirds attieksmē – būt vīram pēc Dieva sirds.

Savu dzīvi nevaru iedomāties bez ģimenes; mūzikas (tās plašākajā un dažādākajā izpausmē) un bez attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem un ar Dievu, kurš caur Kristu un Garu ir atklājis man īsto dzīves patiesību un nozīmību.

Pasauli redzu kā neiedomājami milzīgu mākslas darbu, kuru mums katram ir dota iespēja izdaiļot.

BPI iegūta atziņa: Dievs ir devis kā prātu, tā sirdi un dvēseli. Tādēļ, lai arī ko mēs dzirdētu, tas nav akli jāpieņem bez personīgas analīzes, mēs drīkstam uzdot jautājumus un meklēt atbildes.

Tas, ka tu iestājies un sāki mācības BPI, daudziem bija ļoti negaidīti. Kā nonāci līdz šādam lēmumam?

2018. gada sākumā ar sievu regulārāk sākām lasīt Bībeli. Apmeklējot draudzi, kādas mazas lietiņas aizķērās, sāku censties piedomāt pie tām arī ikdienā. Turpinot lasīt Bībeli, ievēroju Rakstu vietas, kas deva paskaidrojumus par tikko notikušo un iedrošinājumu vai brīdinājumu par to, kas drīz vien pēc tam arī notika. Laikam ejot, sāku arī piedzīvot Dievu kā realitāti manā dzīvē, sāku vairāk lūgt, lai saprastu, kas tad īsti ar mani notiek un ko man darīt tālāk. Kādu laiku ar šo sajūtu turp un atpakaļ nomocījies, prasīju padomu kādam mācītājam, kurš, liekot apzināties šī soļa nopietnību un līdzejošās sekas, ieteica nesteigties ar pieteikšanos studijām BPI, jo, ja tas būs Dieva dots, tad tas taču nekur nepazudīs. Tā arī visu vasaru nodzīvoju īsti par to neko nedomājot, līdz ar sievas māsu Lieni un viņas vīru Mārtiņu Anševicu (arī BPI absolventu) augusta vidū aizbraucām uz Pērnavu, un tur Mārtiņš man uzdeva vienkāršu jautājumu: „Dzirdēju, ka esi sācis lasīt vairāk Bībeli. Gribi pastāstīt par to?” Rezultātā dažu nākamo dienu laikā tika sazvanīts bīskaps Kaspars Šterns, tad BPI direktors Pēteris Sproģis un, kad tikāmies personīgi aci pret aci, uz viņa jautājumu: „Vai tu gribi mācīties?” devu apstiprinošu atbildi.

Pirms tam jau biji paspējis pieņemt kādu citu nozīmīgu lēmumu – apprecēties. Tas arī tev bija Dieva dots?

Jā, viens no spilgtākajiem Dieva pārsteigumiem man līdz šim ir iepazīšanās ar manu sievu Ievu. Pirms otrā kursa Mūzikas akadēmijā man parādījās skaidra pārliecība, ka nākamā gada laikā noteikti satikšu savu īsto meiteni. Tā bija tāda kā spītīga apņēmība. Nebija ne jausmas – kā un kur, bet tad uz mūsu kursu atnāca meitene no Liepājas. Pats nesaprotu kā, bet jau pēc pirmās reizes, kad viņu ieraudzīju, bija skaidrs – viņa ir īstā.

Tu esi mācījies Doma kora skolā, studējis Mūzikas akadēmijā. Vai mūzika ir palīdzējusi tavā ceļā pie Dieva? Kāda tai ir nozīme tavā šodienā?

Mūzika man ir bijusi un joprojām ir Dieva dota valoda, caur kuru Viņš ir runājis uz mani, īpaši tad, kad es Viņu citādāk nemaz nepazinu. Klavierspēli un dziedāšanu savulaik vispār redzēju kā atveldzes iespēju no visiem apkārtējiem trakumiem un bezjēdzībām. Atceros vairākus gadījumus, kad, dodoties mājup, drošā balsī dziedāju lūgšanu ar pašizdomātu melodiju un vārdiem, kas uz vietas „lec laukā no sirds”, nereti mēģinot vēl atrast klāt pa atskaņai, lai veidotos kāda forma. Šodien man ir pilnīga pārliecība un apziņa, ka tā ir kāda īpaša daļa no manis, kura ir dāvāta, lai to varētu lietot, tiktu personīgi uzrunāts un caur to spētu uzrunāt arī citus.

Vai ir kāda dziesma, kas vislabāk raksturo Tavu sirdi šajā laikā?

Pēdējā laikā mani ir uzrunājusi grupa „for KING & COUNTRY”, un manu sirdi šobrīd varētu raksturot ar divām dziesmām: „God Only Knows” un „Amen”. Pirmā runā par cilvēka izpratni attiecībās un savstarpējā saskarsmē, ka, lai kā mēs justos, par spīti jebkam, Dievam nav nekas apslēpts, Viņš mūs pazīst pa īstam un nav lielākas mīlestības, kuru mēs varētu iepazīt, kā tikai Dievā. Otrā dziesma vairāk ir kā muzikāls un emocionāls apstiprinājums – patiesi, tā tas ir!

Visi, kas mācījušies BPI, saka, ka visvairāk mainījies viņu raksturs. Kas ir tās izmaiņas, kas notikušas Tevī šī pusgada laikā?

Par šādām dziļām izmaiņām parasti vislabākie vērtētāji ir apkārtējie – kolēģi, kursa biedri, pedagogi, vadība, citā vidē esošie cilvēki. Pats, atskatoties uz iepriekšējo gadu, varu teikt, ka vislielākās izmaiņas manī ir notikušas tieši personiskās attiecībās ar Dievu. Ja 2017. gada nogalē es tikai apzinājos, ka Dievs kā tāds ir un teorētiski arī kaut ko par Viņu zināju un varēju pateikt, ka esmu personīgi piedzīvojis Viņa darbību, tad, salīdzinot ar šodienu, tas bija tikai kā pēdu iemērcēšana ūdenī, tā vietā lai šobrīd jau līdz ceļiem stāvētu okeānā un turpinātu brist tālāk.

Kad un par ko bija tava pirmā svētruna? Ko vēlējies pateikt citiem, kas Tevi pašu tajā uzrunāja?

Pirmo svētrunu es sagatavoju uz BPI „Sludināšanas praktikumu”, kas vairāk ir kā eksāmens studiju ietvaros. Izvēlējos Rakstu vietu no Lūkas ev. 1:46-55, kas ir Marijas slavas dziesma Dievam. Svētrunas pamattēma bija par cilvēka attiecībām ar Dievu, cik katrs cilvēks, arī tu un es, esam iepazinuši, pazīstam un cenšamies tālāk iepazīt Dievu. Jau gatavojot svētrunu, konsultējos ar BPI pasniedzēju Edgaru Maži, kurš ir arī manas draudzes mācītājs. Viņš piedāvāja iespēju sludināt šo svētrunu draudzē ceturtajā Adventē. Salīdzinot ar praktikumu, gan pirms dievkalpojuma, gan arī tā sākumā, gaidot mirkli, kad pienāks laiks iet priekšā un uzrunāt draudzi, bija neliels uztraukums un nervozitāte. Taču pirms sludināšanas Edgars, man nemaz to negaidot, aizlūdza par mani visas draudzes priekšā, pēc kā es jutos pilnīgi atbrīvots. Uzrunājot draudzi, sajutu īpašu Gara tuvumu un īpašu pacēlumu, kas vēl visu dienu pēc tam pavadīja. Aizkustinoši bija pēc dievkalpojuma pie izejas atvadīties no cilvēkiem un redzēt viņos prieku par Vārdu, kas bija saņemts, un par manu pirmo sludināšanu draudzē. No šīs pieredzes ieguvu vēl lielāku pārliecību par sava ceļa nozīmīgumu un jēgu, un to, ka tas nav velts.

Kur Tu vēlētos sevi redzēt pēc divarpus gadiem, kad būsi pabeidzis mācības?

Visticamāk arī pēc divarpus gadiem, kad būšu absolvējis BPI, es turpināšu darīt iesākto, ko Dievs man būs nolicis priekšā darīt. Meklēšu veidus, kā varu turpināt iepazīt Dieva darbību mūsu dzīvēs, centīšos kalpot cilvēkiem, kas ir man apkārt, kā arī turpināšu mācīties pasludināt Evaņģēlija vēsti cilvēkiem uztveramā un saistošā veidā.

Kā lai "Baptistu Vēstneša" lasītāji aizlūdz par Tevi?

Priecātos, ja jūs kopā ar mani lūgtu par manu ģimeni – sievu; mammu un viņas vīru, māsu un brāli, kuri dzīvo Anglijā. Par manu tēti un viņa sievu, diviem brāļiem. Par vecvecākiem no mammas puses, kuri dzīvo pie Limbažiem. Par krustmāti, viņas vīru un diviem puikām, maniem brālēniem. Es būtu ļoti pateicīgs, ja lūgtu arī par manu draudzi, kā arī par BPI, LBDS un bīskapu Kasparu Šternu. Un vēl es būtu ļoti pateicīgs visiem, kas aizlūgtu arī par mani, lai varētu turpināt to ceļu, kuru Dievs man ir nolicis iet, un veikt tos darbus, kurus Viņš man ir paredzējis veikt.

Sagatavoja

Baltijas Pastorālais institūts