Intervija ar 1. kursa studentu Arti Kaņepu

Esmu mācījies dzīves skolā

Iepazīstinām ar Arti Kaņepu, BPI 1. kursa studentu. Arta un viņa sievas Ingūnas ģimenē aug četri bērni – Dāvis (15 gadi), dvīņi Ralfs un Parisa (11 gadi) un Artis jeb Arčiņš (9 gadi) - bērns ar īpašām vajadzībām. Sarunā ar Arti – par sapņiem, ceļu pie Dieva,  ģimeni un “svēto neapmierinātību”. 

Kā Tu sastapi Dievu?

Bērnībā par Dievu neko nezināju, bet atceros, ka lūdzu Viņu. Tuvāk Dievam es nācu savas sievas dēļ. Ingūna apmeklēja Kandavas luterisko draudzi. Es viņu vedu uz baznīcas pasākumiem, nekad neiebildu pret baznīcā iešanu, tikai lūdzu, lai mani liek mierā ar šo tēmu. Varbūt uz kādu Ziemassvētku dievkalpojumu aizgāju. Es biju pret kristietību, uzskatīju, ka visi mācītāji ir zagļi, krāpnieki un baznīcā iet tikai vecas tantes.

Reiz sieva īpaši lūdza, lai atnāku uz Alfas kursa nodarbību. Lai ģimenē būtu miers un sieva - priecīga, nolēmu, ka aiziešu uz vienu nodarbību. Tur bija tāds foršs luterāņu mācītājs Raimonds Mežiņš, kura teiktais mani ļoti uzrunāja. Pēc trešās nodarbības sapratu, ka Kristus ir tas, kas man dzīvē ir trūcis. Ļoti strauji pieņēmu visu, kas saistīts ar kristietību. Vēlāk izrādījās, ka mana sieva gadu pirms manas atgriešanās pie Dieva bija Vecās Ģertrūdes draudzes mācītājam Rinaldam Grantam lūgusi, lai lūdz Dievu par mani. Dievs diezgan ātri atbildēja uz šo lūgšanu. Tikai Ingūna  nebija gaidījusi, ka būšu tik aktīvs kristietis. Viņa bija cerējusi, ka kļūšu mīļāks vīrs, kas svētdienās nāks līdzi uz dievkalpojumu, tāpēc bija mazliet vīlusies, ka man ar svētdienām vien nepietiek. 

Kā pēc tam turpinājās Tava dzīve?

Es vienmēr esmu bijis liels sapņotājs, bet, iepazīstot Dievu, man likās, ka kristietim nepiedienas būt lielam sapņotājam, ka jāskatās uz dzīvi reāli. Bet, piepildot daudzus manus sapņus, Dievs mani pārliecināja par pretējo.

Atceros savu pirmo lielo sapni. Jau 13-14 gadu vecumā pēdējā skolas dienā nākot mājās, es sev apsolīju, ka nedzīvošu tā, kā mans tēvs – man būs ģimene, bērni un manā mūžā būs viena sieviete. Sapnis ir piepildījies, nevis pateicoties man, bet tam, ka Dievs man stāvējis klāt, vadījis, pirms es Viņu pazinu. Es esmu sapņojis par daudz ko, ko likās, ka es neesmu cienīgs darīt, bet Dievs tomēr ļāvis darīt. [...]

Man ir “svētā neapmierinātība” - kalpošana vīriem. Redzu vīru bezatbildību gan sabiedrībā, gan draudzē. Vēlos redzēt, ka vīri draudzē slavē Dievu – dzied, lasa lasījumus, uzņemas atbildību, uzdrošinās pieņemt lēmums. To mēģinu ieviest arī Uguņciema draudzē. Esmu runājis ar mācītāju, ka vēlos darboties ar vīriem. Esmu dažus no viņiem jau uzrunājis, vēlos saaicināt visus kopā, lai varu viņus iesaistīt Dieva plānā, lai viņi tur var atrast savu vietu, ieraudzīt savu potenciālu.

Ar ko Tu nodarbojies pirms mācībām BPI?

Man nav bijis iespēju mācīties. Mamma mūs, piecus bērnus, audzināja viena pati, mums ļoti agri bija jāsāk strādāt. Aktīvi nodarbojos ar sportu, bet tas bija jāatstāj, kad mamma pazaudēja darbu. Mājās bija bads vārda tiešajā nozīmē. Es 14 gadu vecumā aizgāju strādāt mežā uz pilnu slodzi - 12 stundas dienā. Vairāk esmu mācījies dzīves skolā, nevis skolas solā. Pēdējos gados veicu dažādus remontdarbus un santehnikas darbus. Šie darbi man deva iespēju pašam plānot savu brīvo laiku. Tolaik biju pārgājis uz baptistu draudzi un aktīvi kalpoju, tāpēc gribēju vairāk laika kalpošanai.

BPI man ir platforma, no kuras uzsākt kalpošanu jaunā līmenī. Te atnācu, kad biju lielā krīzes posmā – nesaskaņas draudzē, kalpošanas pilnībā pārtrūkušas. Biju nolēmis mesties biznesā, taču sirdī jutu, ka mani vilka atpakaļ kalpošanā. Tad mans pirmais mācītājs Raimonds Mežiņš uzaicināja uz pasākumu misionāriem. Tur sestdienā lūdzām par manu neapmierinātību. Pirmdien man zvanīja mācītājs Kaspars Šterns. Es sapratu, ka Dievs man dod iespēju un, ja mani pieņems ar visām manām problēmām, es izmantošu šo iespēju. Kasparam teicu, ka padomāšu, bet jau biju izlēmis. Par BPI biju dzirdējis, bet man likās neiespējami tur mācīties. Vismaz pirmo gadu mācības nevar apvienot ar darbu, tāpēc šķita, ka nevarēšu finansiāli nodrošināt ģimeni. Taču tobrīd tas nelikās šķērslis. Un Dievs visu šo laiku ir gādājis par mums.

Kā sieva reaģēja uz Tavu lēmumu?

Mana sieva bija pilnīgi “par”! Viņas domas joprojām nav mainījušās, tikai viņai ir grūti, jo mazajam  ir problēmas ar veselību. Muguras smadzeņu bojājuma dēļ Arčiņam ir kustību traucējumi ar lielu muskuļu saspringumu, tādēļ viņš nespēj pats sēdēt, rāpot, runāt. Kopš jaunā gada Arčiņš ar kaut ko cīnās, liekas, ka viņam kaut kas sāp. Tā kā viņš nerunā, ne mēs, ne ārsti nevaram pateikt, kas viņam kaiš. Bet Arčiņš ir ļoti gudrs, un viņam ļoti patīk mācīties. Ingūna ikdienā vienmēr ir kopā ar Arčiņu. Viņai pašlaik ir daudz vairāk jāiznes nekā man.

Tava sieva Ingūna izklausās īpašs cilvēks. Pastāsti par viņu!

Esmu kandavietis, mana sieva ir no Grobiņas, bet satikāmies mēs Ventspilī. Mūsu kopā būšana iesākās kristiešiem netradicionālā vietā – krogā “Livonija” Ventspilī, mēs tad vēl nebijām kristieši. Uzreiz viņā “ieķēros”. Es toreiz strādāju mežā, dzīvoju Kandavā, Ingūna - Ventspilī. Nopirku mobilo telefonu, kas tolaik bija ļoti ekskluzīvi, kāpu uz mājas jumta, kur bija zona, lai zvanītu viņai uz taksofona būdiņu norunātajā laikā. [...] Mana ģimene saka, ka Ingūna ir kā eņģelis, kas ienāca mūsu ģimenē, jo caur viņu ienāca arī Dievs. Viņa ir rokdarbniece. Pirms Ziemassvētkiem viņa pelnīja naudu ar rokdarbiem, taču lielākā viņas dienas daļa ir veltīta mūsu mazajam.

Mēs abi esam ar tādu asu raksturu kā spridzeklīši, tāpēc reizēm rodas nesaskaņas. Bet kalpošanas ziņā mēs esam vienās domās. Viņa atbalsta manu sapni par vīru kalpošanu, jo arī piedzīvojusi vīriešu bezatbildību. Ja Ingūna mani neatbalstītu, nezinu, kā es būtu izturējis to grūto periodu. Inguna joprojām ir mana burvīgā sieva - visus 17 gadus, kopš esam pazīstami.

Ko Tev līdz šim devušas mācības BPI?

Te es saņemu to, ko vēlējos – ļoti daudz strādāju pie sevis, mācos ne visas lietas noskaldīt kā ar cirvi, būt elastīgāks. Saprotu, ka ne vienmēr viss ir jāpasaka, jācīnās par savu taisnību. Jāprot arī paklusēt, saprast, ka tajā mirklī otram cilvēkam varbūt ir taisnība, ne vienmēr man vajag mainīt viņa domas. Piemēram, mūsu kā kursabiedru vidū arī ir dažādi uzskati, bet mēs varam brīnišķīgi sastrādāties.

Ko mēs varam lūgt Dievam par Tevi?

Lūdziet par mūsu ģimeni, par mazā Arčiņa veselību un dziedināšanu. Lūdziet par manu sieviņu, kas pašlaik nes vissmagāko nastu. Lai es varu pabeigt iesākto, jo, zinot, kā iet mājās, ir grūti koncentrēties uz mācībām. Lai Dievs rāda vietu, kur kalpot Viņam.

Interviju sagatavoja

Nora Rautmane

BPI Projektu vadītāja