Gremdēties patiesībā

Rainers Vestmanis, BPI 1. kursa students
 

Vecums: 22 gadi
Draudze: Es esmu no Āgenskalna baptistu draudzes, šobrīd aktīvi kalpoju un iesaistos arī kristiešu draudzē “Vārds un Gars”.
Kalpošana: Draudzē piedalos slavas un pielūgsmes kalpošanā, spēlēju ģitāru, basģitāru, esmu bijis Āgenskalna draudzes jauniešu kalpošanas vadītāju komandas sastāvā. Darbojos Latvijas Kristīgajā studentu brālībā, vadu māceklības grupu. Esmu piedalījies arī misijas braucienos uz Rumāniju, Lietuvu, uz starptautiskajām studentu konferencēm.

Ar kādu varoni no Bībeles tu sevi salīdzini?
Es sevi pašlaik varētu salīdzināt ar Danielu. Līdzīgi kā viņš kopā ar trīs jaunekļiem tika izraudzīts kalpot galmā, arī es kopā ar trīs studentiem esmu aicināts studēt un kalpot cilvēkiem. Šajā procesā arī saprotu, ka man ir no vairākām lietām jāatsakās. Līdzīgi Danielam, kurš atteicās ēst galma ēdienu un izveidoja savu diētu, tā arī es vēlos izveidot veselīgu ieradumu diētu, un jau tagad redzu tam augļus, ka pieaugu kopā ar Dievu un dalos ar to, ko Viņš man atklāj.

Lūdzu, iepazīstini ar sevi!
Esmu studējis ģeoloģiju, šobrīd kalpoju Latvijas Kristīgajā studentu brālībā. Sirdī ir darbs ar studentiem, stāstīt par Jēzu, mācīt lūgt, staigāt Garā. Reizi nedēļā spēlēju basketbolu un arī futbolu. Latvijas Kristīgajā radio kopā ar manu draudzeni Kseniju vadām iknedēļas raidījumu “Kāpēc gaidīt?” Man patīk aukstās peldes, izdzīvošanas pārgājieni un braukt ziemā ar ragaviņām no kalna.

Vai tu nāc no kristīgas ģimenes?
Jā, mani bērnībā kristīja luterāņu baznīcā, iespējams, jau tad Dieva Gars pieskārās man. Var teikt, ka nāku no kristīgas ģimenes, bet tādas, kas nepraktizē sekošanu Jēzum savā ikdienā.

Kāds bija tavs personīgais ceļš pie Dieva?
Mans ceļš pie Dieva sākās ar svētdienskolas nometnēm Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē, vēlāk bija arī tīņu vakari un Bībeles studijas. Apkārt bija draugi, un Dievu iepazinu caur šīm attiecībām, piedaloties jauniešu kalpošanā, tā bija pirmā vieta, kur piedalījos arī pielūgsmes kalpošanā. Kristījos15 gadu vecumā. Mans ceļš pie Dieva ir gājis kā pa kalniem un lejām. Vidusskolā bija tāda kā ieleja, bet tagad atkal radies dedzīgums un dzirkstele acīs sekot Jēzum.

Kā tu uzzināji par BPI, un kas tevi pamudināja tur mācīties?
Par BPI es uzzināju no Rolanda Pļaviņa, viņš man piedāvāja un pamudināja, jo pats gāja tur mācīties. Tas notika laikā, kad biju atgriezies no ceļojuma uz Izraēlu. Tur biju redzējis svētās vietas un piedzīvojis tādu Dieva pieskārienu, kas vienkārši lika būt uz ceļiem un raudāt, domājot par to, cik liela un spēcīga ir Dieva mīlestība, kā tā var pieskarties. Pēc tā visa es sapratu, ka vajag kādu pauzi no akadēmiskām studijām par dabu un ģeoloģiju, ka gribu dziļāk mācīties par Dievu un Dieva vārdu, dziļāk gremdēties šajā patiesībā.

Šeit ir ļoti laba vide, labs kolektīvs, daudzpusīgas mācības, ļoti daudz dažādas tēmas var apgūt un tas nav formāli. Ir arī daudz ārzemju pasniedzēju. Daudz izaicinājumu un iespēju piedalīties ne tikai studiju procesā klasē, bet arī konferencēs un izbraukumos. Var redzēt, kā draudzēs cilvēki kalpo, mācību procesa laikā esam tādā kā apritē, jau pēc pirmā mācību gada būsim praksē. Tā ir laba platforma, kur sākt pilna laika kalpošanu, jo evaņģelizējot, kalpojot kādā draudzē vai kristīgā organizācijā, esi uzpasēts, ir nepieciešamība atskaitīties. Tas viss kopā dod tādu labu grūdienu un apbruņo ar kalpošanas ieročiem.

Ar kādiem šķēršļiem vai izaicinājumiem tu sastopies?
Ar šķēršļiem sastopos, kad kādas lietas pārklājas – vai nu vairākas kalpošanas iespējas vienlaicīgi, vai arī kādi kristīgi pasākumi, no kuriem tad jāsaprot, ko izvēlēties, uz ko likt savu fokusu, kam nodoties. Izaicinājums ir, kad satieku kādu, kurš uztver mani kā pagātnes Raineru. Ir arī cilvēki ģimenē, kuriem ir grūti saprast to aicinājumu, kam esmu atsaucies.