Būt noderīgam - Rudolfs Valeinis, 1. kurss

Mani sauc Rudolfs Valeinis. Dievs man ir dāvājis sievu un (pagaidām) vienu dēlu. Esam apmetušies Limbažos. Oficiāli pievienojos Jēzus ģimenei tikai pirms nepilna gada – 2024. gada maijā, bet sirdī šo lēmumu pieņēmu, šķiet, jau 2022. gadā. Kopš esmu pieņēmis žēlastību, ko Jēzus man izrādīja tad, kad pavisam nebiju tās cienīgs (zinu, ka nekad arī nebūšu), esmu centies saprast un mācīties par Viņa nesavtīgo mīlestību.

Pēc vidusskolas devos uz Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Atceros, ar kādu milzīgu entuziasmu vēlējos būt noderīgs un kalpot gan ar savu fizisko, gan intelektuālo spēku Latvijas armijai. Tomēr visu laiku pakausī kņudēja jautājumi: "Pret ko un kā vārdā mēs karojam? Vai esmu gatavs laupīt cilvēka dzīvību tikai tāpēc, ka man par to maksā algu? Kā jūtos par to, ka man nevar būt nekāds publisks un politisks viedoklis? Ja notiktu protesti, kuros es pats gribētu piedalīties un kuros varētu būt arī mana ģimene – vai es būtu gatavs fiziski apspiest savus cilvēkus?" Tas bija tikai laika jautājums, un no dienesta aizgāju. Bet pat tajā īsajā laikā paspēju iegūt zināšanas un dažādas ļoti noderīgas iemaņas, kas, manuprāt, būtu jāapgūst katram jaunietim; dienests ievērojami norūdīja manu raksturu, palielināja darba spējas, un tajā ieguvu ļoti vērtīgus draugus (un 6000 eiro lielu parādu). Esmu pateicīgs brālim no armijas laikiem, ka palīdzēja man atvērt acis uz Patiesību. Tas mani aizveda līdz dalībai BPI DRAFTS vīru nometnē, savukārt tur piedzīvotais mani pamudināja mācīties Baltijas Pastorālajā institūtā.

 Labākais, ko varu darīt es – kļūt pēc iespējas tuvāks savam Debesu Tētim. Vēlos mācīties no Viņa mīlestību, kas uzvar visu – bailes, dusmas, aizvainojumu, zemo pašnovērtējumu, utt. Tāpēc esmu apņēmies stāties Dieva armijā un stāvēt pretī patiesajam naidniekam, ne miesai un asinīm.

Esmu uzaudzis pie vecvecākiem, jo mana zemes mamma un tētis nomira, kad biju aptuveni gadu vecs. Manu vecāku nāve ienesa traumu visā ģimenē, un esmu to sajutis savā audzināšanā. Šī trauma darbojas kā pretinieka instruments, lai sētu nezāles Dieva tīrumā. Labākais, ko varu darīt es – kļūt pēc iespējas tuvāks savam Debesu Tētim. Vēlos mācīties no Viņa mīlestību, kas uzvar visu – bailes, dusmas, aizvainojumu, zemo pašnovērtējumu, utt. Tāpēc esmu apņēmies stāties Dieva armijā un stāvēt pretī patiesajam naidniekam, ne miesai un asinīm. Mamma bija ticīga, viņa esot teikusi, ka es būšot mācītājs. Netēmēju uz mācītāja amatu, bet ticu, ka Dievs rādīs, kā varu būt Viņam noderīgs.

Tagad, pēc vairāku gadu blandīšanās pa pasauli un dažādiem darbiem, savu dienišķo maizi pelnu, tīrot skursteņus, kas, starp citu, bija mans sapnis jau bērnudārza laikā. Pat, ja neesmu pilna laika kalpošanā, man ir iespēja nest svētību mājās, kurās esmu aicināts tīrīt skursteņus. Evaņģēlista dāvanu sevī gluži neesmu atradis, tomēr ir brīži, kad cilvēki kliedz pēc aizlūgšanām.

Man rūp katra apmaldījusies dvēsele, kas ir noticējusi, ka mūsu cīņa ir pret miesu un asinīm. Mana lūgšana ir līdzīga Latvijas armijas ideoloģijai, tikai autoritāte tagad ir Dievs: "Tēvs, lai manas domas un pretinieka balsis kļūst klusākas un lai Tavas pavēles kļūst skaļākas! Dod man mūžam būt paļāvīgam un pakļāvīgam tām. Neļauj man nobīties Tavu grandiozo plānu priekšā! Palīdzi man sadragāt patieso ienaidnieku. Mājo manā sirdī, kamēr tā pukst! Paldies, ka esi uzticams it visā! Āmen!"